mūsdienās jau ir jauki. kad tev ir internets un tā tālāk. kādreiz tas bija apgrūtinošāk un vēstulēs tika izmesta dvēsele. tās bija cilvēka ilgas. tagad visi tik tiešām staigā katrs savu taciņu. vienmēr ir staigājis.
varbūt taciņas dažreiz mijas. tā ir satikšanās. un tad tās iet blakus. atliek tev tikai padot roku...
dažreiz gan liekas, ka tā ir tik tālu stiepjama,ka no savas taciņas gandrīz nokrīti.
Un ko tad ja tik tiešām nokrīti nost?