urn:lj:klab.lv:atom1:chochochochochocca@inbox.lvcho2009-10-26T10:27:41Z2009-10-26T10:27:41ZPārvākšanāsurn:lj:klab.lv:atom1:cho:425432009-10-26T12:21:002009-10-26T12:21:002009-10-26T10:27:41Z2009-10-26T10:27:41ZEsmu pārvākusies. Atpakaļ uz mājām uz nenoteiktu laiku.<br />Pirms tam salasījos Lindas un Kristapa blogu, sasmēlos prieku par viņiem un iedvesmu sev un izdomāju, ka gribu savas piezīmes skricelēt nedaudz saprotamākā vietā, kurā māku ievietot arī pa kādai bildei. Tāpēc laipni lūgti uz sālsmaizi manā jaunajā piezīmju krātuvē www.madameernestine.blogspot.com. Pamazām buros cauri izkārtojuma, dizaina un citām mazsaprotamām iespējām, kādreiz drošvien tā vietnīte būs līdz galam apģērbta. Atliek tik gaidīt, kad visvarenā birokrātija man piešķirs atļauju braukt atpakaļ un mēģināt turpināt Stambulas iepazīšanu. Tikmēr sildos Latvijā un priecājos, ka pavisam drīz satikšu savu trīsvienību, bez kuras mana dzīve nebūtu tik smuka, bagātīga.Labam būturn:lj:klab.lv:atom1:cho:424152009-10-21T18:11:002009-10-21T18:11:002009-10-21T15:23:03Z2009-10-21T15:23:03ZTupēju uz piemājas marmora trepītēm, vēroju garāmejošos cilvēkus, priecājos par smukajiem suņiem (Mārim taisnība - klaiņojošajiem suņiem ir skumjas acis. Saimnieku suņi savukārt pārvietojas tā, ka no viņiem staro priecīga pašapziņa) un domāju par labu rīcību (jautājums par to, kas ir labi un labs, kopš ielaidos mīlas romānā ar filosofu, ir kļuvis šausmonīgi piņķerīgs un, es teiktu, teju neatbildams), un izdomāju, ka turpmāk jāievieš ikdienā par vienu labu darbiņu vairāk. Pirms kāda laika saņēmos un pievārēju savu egoismu, nolemjot nesmēķēt lielā dzīvoklī, kurā dzīvo trīs nesmēķētāji. Nākamais solis - turpmāk vairs nemetīšu nodeguļus turpat, kur tos met pārējie - uz ielas, bet pāriešu pāri ielai, paiešu pāris soļus un iemetīšu tos miskastē. Un še tev - aizgāju līdz miskastei, paskatījos pa labi un ko tur ieraudzīju? Rotaslietu veikalu, kas gozējas tieši aiz mūsu mājas. Un šitā es tieku atalgota par savu labumu??!! Ar vēl lielāku kārdinājumu?? Pilnīgi interesanti kļūst - nez kas slēpjas aiz nākamās miskastes? :D<br />Vai, ignorējot ubagus, kas man šodien nekaunīgi nāca klāt un, kā noprotu, prasīja naudu, es rīkojos labi vai slikti? Vai viņi, iespējams, domājot, ka man ir nauda, jo esmu no Eiropas, un uzskatot, ka man ar viņiem jādalās, rīkojas labi vai slikti? Ej nu te kādam iestāsti, ka, lai gan mana valsts atrodas ES, tā šobrīd, iespējams, ir nabadzīgākā valsts šajā burziņā un ka mans maks ir tikpat tukšs kā Latvijai.Zvaniurn:lj:klab.lv:atom1:cho:419912009-10-21T12:50:002009-10-21T12:50:002009-10-21T09:51:40Z2009-10-21T09:51:40ZStāvu pie mājas durvīm, smaidīgi klausos baznīcas zvanos un pēkšņi abstulbstu - paga, paga, kristiešu baznīcas zvani Stambulā???? Pirmoreiz dzirdēju, lai gan laikam jau nav nekas neparasts, Kadikojā esot pa vienai baznīcai katrai ticībai.Bļahamuha!!!!urn:lj:klab.lv:atom1:cho:418302009-10-21T00:14:002009-10-21T00:14:002009-10-20T21:22:10Z2009-10-20T21:22:10ZOj, kā šodien pukojos, sodījos un lamājos! Četras stundas pavadīju aiz durvīm tumšajā, aukstajā un bargajā pasaulē, jo atslēgas pievīlētājs ir nepareizi sataisījis manu otro dzīvokļa atslēgu. To atslēgu, kura ļoti reti tiek izmantota. Un tieši šodien, kad man saplīsis telefons, Māris ir sazin kur un kaimiņi arī sazin kur, kādam ienāca prātā durvis aizslēgt pamatīgi. Un ko man bija darīt? Nu... dzēru tēju vienā vietā, dzēru otrā, salasījos grāmatiņas, izšķirstīju iegādātos rokdarbu žurnālus, kuros atradu vairāku pērlīšu veikalu adreses un bolīju acis par pērlīšu shēmām turku valodā, ilgi un dikti mēģināju izlauzt durvis, pārpīpēju jēgu, nodomāju, ka labi saprotu garāmejošos klaidoņsuņus un to visu vairākkārt atkārtoju līdz mājās atnāca Māris, kurš aizvadījis briesmīgu dienu policijas iecirknī, mēģinot iestāstīt ierēdņiem, kuri nerunā angliski, kas viņš tāds, ko viņš tāds un kur viņš tāds. Stulbākais, ka nevar jau zināt, vai izdevās. Rīt un parīt priekšā atkārtotas vizītes un varam tikai minēt, vai viņš to uzturēšanās atļauju līdz prombraukšanai dabūs vai nē. Vietējie laikam teiktu - <span style="font-style: italic;">Insallah</span>.<br><br>Bāc, un es pat nevaru aiziet un tam onkam pastāstīt, ka viņš man sliktu atslēgu uztaisījis, es tak nesaprotu viņa valodu un viņš manējo. Un čeks....da kāds čeks Stambulā.....<br>Lodosurn:lj:klab.lv:atom1:cho:415202009-10-20T23:48:002009-10-20T23:48:002009-10-20T21:11:54Z2009-10-20T21:11:54ZAtradu uz galda Stambulas avīzi angļu valodā un man dikti iepatikās, kā te rakstīts par vēju, kura dēļ pagājšnedēļ nācās braukt mājās ar autobusu.<br /><br />Istanbul winds are more than the mere sum of their direction and magnitude. For many residents of the city, they are living entities that lend a bit of their character to the city each time they blow by.<br />When the Lodos comes, it drowns. Our elders used to say "Okay, you can go out, but be back at 12, the Lodos is coming", because where the other winds do one kind of damage, the Lodos does a hundred. All the seamen agree the Lodos is a teary-eyed wind. Teary-eyed? It brings the rain. Another seaman sort of disagrees - "Yes, the Lodos is teary-eyed. After this wind, it rains, but it's not because of the Lodos. It's the northern winds that battle it. The Lodos comes, and then the northern winds start to push it back. That's what causes the rain. Winds battle over Istanbul, each trying to assert ts own place."<br />But you know, this Lodos we had on Tuesday? It's not over yet. The north winds cut it off and we had a bit of rain, but the Aegean is strong. It'll be back soon.<br />So Istanbul residents don't decide about their daily habits, the winds blowing in the city do.<br /><br />No savas puses varu piebilst, ka tas vējš nemaz nešķita draudīgs. Diena bija pelēka, nomākusies. Vējš sākumā nemaz tik stiprs nebija, turklāt šķiet to vairāk varēja just tieši pats ūdens, nevis cilvēki, kas atradās virs ūdens. Tikai gaiss bija tāds dīvains, kā pirms negaisa vasarās.<br />Baigākais skats, ko atceros - izkāpām no autobusa, pa lietu aizskrējām līdz piestātnei, nostājāmies drošā un apjumtā vietā, gaidījām Māri un skatījāmies uz jūru. Ik pa laikam margām paršļācās te lielāks, te mazāks vilnis. Un ik pēc aptuveni piecām minūtēm laikam devītais vilnis metās pāri ar tādu spēku, ka noklāja netālu no margām izvietotās āra kafejnīcas galdus un krēslus.<br />Šādā reizē iestājas bezspēcība, jo es jau tam vējam neko padarīt nevaru. Jācer vien, ka tas nesāks pūst dienā, kad jābrauc, piemēram, uz lidostu.Otrdiena - tirgus diena?urn:lj:klab.lv:atom1:cho:414482009-10-20T14:08:002009-10-20T14:08:002009-10-20T11:44:07Z2009-10-20T11:44:07ZPirms kāda laika viena Erasmiete man teica, ka katru otrdienu Modā notiek liels brīvdabas tirgus. Uz jautājumu par vietu, viņa atbildēja, ka es to redzēšu, jo to nevarot nepamanīt. Nu labi.<br />Šodien ir otrdiena, un man, protams, negribējās celties kopā ar Māri, lai astoņos pavadītu viņu uz Maltepi un pati dotos uz Dolmabahči. Izrādās ap šo laiku no rīta vēl ir tumšs, un tas vēl vairāk palielina vēlmi palikt gultā. Mans telefons, ko aizdeva darbnīcā, kamēr remontē manu skaisto Samsungu, uzkāries. Nu bāc, manas prettehnikas strāvas ir tik spēcīgas, ka pat Nokiu var sabojāt! Labi, ka dators vēl pēdējo dzīvību velk, un uzzināju, cik pulkstens. Nolēmu pirms iešanas uz tirgu papētīt, kur tad īsti ir tā vieta, ko nevar nepamanīt. Kadikojas centrālā iepirkšanās iela, pa labi Makdonalds, pēc brīža buļļa statujiņa. Aeee? Kur tas ir??? Tigus notiekot Fenerbahčes stadiona autostāvietā. Ko???? Tāds te arī ir? Lonely Planet Kadikoju pilnīgi ignorē, tūristu karte arī, nu neko, būs jāpaļaujas uz intuīciju un jāmēģina uzprasīt kādam vietējam. Kā tad! Noskatīju vismodernākā paskata cilvēkus, gāju klāt un smaidīgi prasīju, kā viņiem ar angļu valodu. Neveiksmīgi. Nāksies vien paļauties uz sevi.<br />Izstaigāju Modu krustu šķērsu. Akdies, ku jauka vieta - daudzas mazas ieliņas, daudzas smukas Chanel tipa tantiņas, tikpat daudzi un piemīlīgi galanti večuki, koķeti šķielējoši vīrieši un pašapmierināti kaķi visi kā viens gozējas saulītē kur nu kurais - smukas kafejnīcas krēslā, atspiežoties pret skaistu stabu, nesteidzīgi kāpelējot pa stāvajām ieliņām. Nu īsta svētdienas idille, kas notiek otrdienā. Tikai tirgus nav. <br />Izstaigāju Kadikoju krustu šķērsu. Ieraudzīju kaut kādu tirgu un pie sevis noteicu "That was easy!". Ak, mana lepnība! Ātri vien iežmiedza asti kājstarpē, kad sapratu, ka esmu ieklīdusi vietējiem "stilīgajiem" vīriešiem domātā tirgū. D un G no vienas vietas, kur vien skaties, nožilbsti no Armani un citu zīmolu viltojumiem. Ieeju iekšā un pēkšņi visi paskatās manā virzienā, uzsvilpo, smaida un runā, runā, runā. Brrr.....izslēju savu noliekto galvu un pēc iespējas pašapzinīgāk soļoju tam balagānam cauri. Kad tiku ārā, sapratu, ka esmu nonākusi uz Kadikojas centrālās iepirkšanās ielas. Heheee, un reku Makdonalds un vēl tālāk tas bullis! Tad jau turpmāk viss ies kā smērēts. No buļļa uz priekšu paveras četras ielas, un neviena neizskatās tāda, kurā varētu būt tirgus.... Izstaigāju visas četras. Sapratu, ka ja ir pacietība un nav lielas iekāres uz Mango un Koton drēbītēm (man gan ir, jo īpaši uz Mango pagrabstāvu, kur pa salīdzinoši lētu naudu var dabūt apģērbus no iepriekšējo gadu kolekcijām), var doties šopingā tepat. Man gan pēc šodienas pastaigas pietika ilgam laikam. Arī šeit angliski runājošus vietējos nepalaimējās satikt. Vīlos arī angļu valodas kursu piedāvātājos, ar kuriem te pilnas ielas. Vismaz viņiem vajadzētu prast pateikt ko vairāk par "Would you like to have an English course, madam?", bet nekā. Padevos un gāju, kur acis rāda, līdz ieraudzīju monstrozu celtni, kas varētu būt stadions. Pārgurusi piegāju pie kāda veca mašīndetaļu tirgotāja un teicu: - "fenerbahče stadium?"- "evet, evet, burda, burda" (jā, jā, šeit, šeit). Jipiiii! Jipiiii gan manāmi pieklusa, kad apgāju riņķī teju visam stadionam un nekādu tirgu neieraudzīju. "Excuse me, are you looking for something?" jaaaa, beidzot kāds, kurš runā angliski! Apgriežos un ieraugu smaidīgu un nemaz ne neglītu turku. Izstāstu viņam savu sāpi, un viņš saprotoši māj ar galvu, ka jā, zina, kur tas tirgus ir, bet varbūt es esmu ar mieru stundiņu pagaidīt, tad viņš mani varēs aizvest pusdienās un pēc tam varbūt arī uz tirgu.... Baaaaac, kāda stundiņa, kādas pusdienas? Es gribu uz tirgu! Tagad! Viņš tik saka, jā, jā, vēlāk parādīs, bet tagad nevarot, un viņš ļoti gribētu iepazīties ar šo skaisto meiteni tuvāk. Jā, jā, gribi tālāk. Es eju mājās. Garastāvokli vēl vairāk "uzlaboja" policijas mašīna, kas divu ielu garumā bija vienīgā mašīna uz ceļa un lēnām brauca man līdzi. Centos izskatīties ļoti bezrūpīga un pie sevis kā mantru skaitīju: "Tikai, lūdzu, neprasiet man dokumentus, tikai, lūdzu, neprasiet man dokumentus!" Ej nu iestāsti vietējiem kārtībsargiem, ka mana pase, cerams, laimīgi guļ Modas dzīvokļa atvilktņplauktiņā. Sekoju ceļazīmēm (uh, ku labi, ka te vismaz pazīstamu alfabētu lieto) un pēc stundu garas pastaigas, kuras laikā ieraudzīju vēl vairāk kaķu, patīkamu ūdens kanāliņu, kas pilns ar motorlaivām, pabrīnījos par turku pirmā stāva balkoniem, kur samests viss, ko vien var iedomāties, un šīs miskastes augšā lepni pretī saulei stīgo pašaudzēti tomāti.<br />Tirgu neatradu, bet iepazinu Modu un varu pilnīgi piekrist Wikipēdijā rakstītajam:<br /><br />Moda is an old, quiet, cosmopolitan İstanbul neighbourhood, but is beginning to experience economic and aesthetic problems, with there being a lack of car parking and some run-down shops and other buildings. As elsewhere in İstanbul, many historic houses have been demolished and replaced with apartment buildings; however, Moda is generally considered one of the more pleasant residential districts in the city.<br /><br />Iegriezos savā ielā vienlaikus ar lūgšanu sākumu. Kam man pulksteni, ja vairākas reizes dienā, mani par laika ritējumu informē teju visas pilsētas mošejas? Skaisti.<br /><br />Nupat sāku dienas darba cēlienu un iekārtojos Starbucks, mums joprojām nav galda. Šī neērtība ir mana brīvbiļete uz siera kūku :) Ehhh, ja mans mīļais darba devējs drīz neapmaksās rēķinus, tad drīz es varēšu meklēt elektrības rozeti zem tilta. Bet par to es domāšu rīt.Lai siltākurn:lj:klab.lv:atom1:cho:410372009-10-20T00:43:002009-10-20T00:43:002009-10-19T22:12:35Z2009-10-19T22:12:35ZŠovakar mājupceļā uz prāmja sēdējām manā mīļākajā vietā - ārā sānu pusē, kur var sasliet kājas pret margām un tuvumā vērot viļņus, baudīt vēju un skaistos skatus. Kad uzpūta vēja brāzma, instinktīvi nodrebinājos, lai gan man nemaz nesala. Blakus sēdošā kundze sāka ar mani runāt, es tik smaidīgi māju ar galvu, vietām apstiprinoši, vietām noliedzoši, kā pagadās. Nav ne jausmas, ko viņa man prasīja, bet laikam nosprieda, ka man auksti, tāpēc uzlika man uz pleciem savas jakas vienu pusi un vēl aplika savu roku ap manu plecu. Tā arī mīļi nobraucām līdz pašai Haidarpašai, kur izkāpām, lai aplūkotu vienu no divām Stambulas galvenajām dzelceļa stacijam (starp citu, interesants pielabināšanās veids - 20. gs. sākumā šo vācu pilij līdzīgo staciju Stambulai uzdāvināja Vācijas ķeizars, smējām, ka tā gan ir viena īsta dāvana, ne tā kā servīzes un segas, ar kurām mūsdienās apmainās valstu vadītāji). Nu man patiešām bija silti. No kundzītes plūda īpašs siltums, kuru vēl lielāku padarīja mans prieks par to, ka pirmoreiz saņēmu tādu labestības izpausmi no vietējās sievietes. Līdz šim viņas manā virzienā ir vērsušas tikai nesaprotamus, izbrīnītus, ieinteresētus, nosodošus, nicinošus un citādus grūti pārtulkojumus, taču ne labvēlīgus skatienus. Vienīgās, kas man reizēm uzsmaida, ir mazas meitenītes, bet tās nu citādi nevar, es viņām tā smaidu, ka nav iespējams neatbildēt ar to pašu.<br /><br />Tulkojumvakars. Rīt briest tulkojumdiena. Esmu kļuvusi kūtra uz strādāšanu. Uz rakstīšanu laikam arī.<br /><br />Tā kā drīz jābrauc mājās uz nenoteiktu laiku, ķeru pēdējās iespējas nodarboties ar tūrismu. Vakar nogulējām iešanu uz Dolmabahči (uh, kā mani reizēm kaitina mana nespēja no rītiem agri piecelties, vēl vairāk kaitina, ka tas, šķiet, ir neārstējami, rīta pusē man ir pilnīgi vienaldzīgs viss, kas man var laupīt vēl kādas piecas miega minūtes (un tā piecas minūtes reiz vismaz desmit), situāciju bezcerīgāku padara tas, ka man blakus guļ vienīgā guļava, kas mani var pārspēt). Lai kompensētu šo neizdarību, ignorējām pelēkos mākoņus un devāmies uz Bujukadu (joprojām viena no manām mīļākajām vietām zemes virsū). Debesīs burzījās lietus mākoņi, prāmis šūpojās uz nebēdu, bet diena tika aizvadīta lieliski. Tās salas skaistumu aprakstīt nav iespējams. Varu vien teikt - cilvēkiem, kam nepatīk, ja ielas malas ir nosētas ar lielākām un mazākām, jaunākām un vecākām balta koka mežģīņu mājiņām, tur nav ko meklēt. Arī vakar prātā pārcilāju tās pašas domas, ko pirms pusotra gada - ļoti gribas te padzīvot, bet tas ir dikti dārgs prieks. Kā nekā šī sala ir Turcijas Jūrmala, tikai mājas te krietni smalkākas un to pirkšanas/īres cenas attiecīgi arī. Bet tas jau netraucēja apstaigāt apkārt salai, iedraudzēties ar klaiņojošo suni, saēsties saldējumu, sameklēt ēstuvi, pie kuras spieto tikpat izsalkuši kaķi kā agrāk un visu laiku teikt: "mmmm", "āaaa", "oooo", "ĀAAAAAAAAA". Nu ja, skaistas atvadas no vasaras.<br /><br />Par šodienas izklaidi - izbraucienu pa Zelta raga līci - varbūt citreiz.Sievietes psicholoģijas jaunpamatojums 2urn:lj:klab.lv:atom1:cho:408942009-10-17T20:24:002009-10-17T20:24:002009-10-17T17:40:28Z2009-10-17T17:40:28ZPirms kāda brīža teicu, ka jūtos pelnījusi jaunu kleitu. Izrādās, esmu pelnījusi ne to vien :)<br />Šorīt plānā bija Dolmabahčes pils. Aizbraucām ar prāmi, aizgājām kājām un ieraudzījām garu rindu, kas vispār uz priekšu nekust. Pēc aptuveniem aprēķiniem izspriedu, ka tad, kad tiksim pie biļetēm, apskatei paliks nieka stunda, nu neko, čāpojām uz Istaklal.<br />Vai man dieniņ vai! Bilance - divas kleitas, divi mēteļi un līdz sirds dziļumiem nelaimīgs Māris. Par bilanci kontā labāk nedomāt.<br /><br />1. Nav ko domāt, ka šoreiz nemaz tik traki nebūs. Būs. Mīļotais vīrietis iepirkšanās tūrē ir jāatstāj mājās. Viņam nepiemetīsies lielā skumja, bet es iztikšu bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ceru, ka abi to kādreiz iemācīsimies.<br />2. Arī pēc garas un pat mani nogurdinošas dienas man joprojām ļoti patīk tā iela. Ienirt pūlī un ļauties. Galvenais jāpiebremzē Visakadabra un vairāk jāklausās mūzikā un jāvēro cilvēki.<br />3. Turki laikam ir tādi pat protestētāji kā franči, vien viņi nestreiko, bet pauž savas pretenzijas Istaklal. Āzijas pusē nekādus protestus nemana, bet tur.... kā speru savu kāju uz šīs ielas, tā ieraugu demonstrāciju. Šodien kūkotavā pat sajutām kliedējošās gāzes smaku.<br />4. Ozsut! Delvira ir mans kūku eņģelis. Ja viņa nebūtu par šo vietu pastāstījusi, nez vai pati ieietu. Bet tur ir īsta paradīze tādām našķumīlēm kā es! Kūkas viena par otru smukākas un gardākas, kūst uz mēles un uzlabo garastāvokli momentā.<br />5. Staigāšana pa veikaliem nogurdina. Arī mani.<br />6. Līst. Ir sācies rudens. Taču čīkstēt neuzdrošinos, neatceros, kad oktobra vidū būtu priecājusies par 22 grādiem saulītes virzienā.<br />7. Mana mūza lielo palagu rakstīšanai ir aizbraukusi uz siltākām zemēm.Dezinformācijaurn:lj:klab.lv:atom1:cho:405292009-10-17T00:40:002009-10-17T00:40:002009-10-16T21:41:45Z2009-10-16T21:41:45ZTikko uzzināju, kādēļ turki 10. oktobrī nepieminēja Ataturku. Tāpēc, ka viņš nomira 10. novembrī. Dāaaaaa. :)par ripuļiem un ripāmurn:lj:klab.lv:atom1:cho:404452009-10-15T15:52:002009-10-15T15:52:002009-10-15T13:03:00Z2009-10-15T13:03:00ZNu bāc un paklau! Es tikai nesen savā leksikā nomainīju "kompaktdisku" pret "blīvripuli" (man tīri labi patīk šis vārds), bet laikraksts "Diena" valodas attīstībā man skrien pa priekšu ar deviņjūdžu zābakiem un jau raksta par "ciešripu" (<a href="http://www.diena.lv/lat/izklaide/muzika/populara_muzika/jekabs-nimanis-un-andris-keiss-dziedas-dziesmas-par-milestibu">http://www.diena.lv/lat/izklaide/muzik<wbr />a/populara_muzika/jekabs-nimanis-un-andr<wbr />is-keiss-dziedas-dziesmas-par-milestibu</a><wbr />). Nu kas ir? Nez no kādām ciešanām tā ciešripa cieš? Interesanti, ko man atbildēs, ja palūgšu: "Vai atskaņosi man savu mīļāko ciešripu?" Blīvripulis arī izklausās nedaudz dīvaini, bet ciešripa ir īsts sasniegums. Un vispār, kāda vaina terminam "kompaktdisks"? Vai tiešām nav iespējams gudrot atveidojumus vēl nepārtulkotiem terminiem, nevis atgremot vienu un to pašu tik bieži, kamēr apnīk?Citādas pankūkas un citāda sadzīveurn:lj:klab.lv:atom1:cho:401262009-10-15T15:06:002009-10-15T15:06:002009-10-15T12:21:42Z2009-10-15T12:21:42ZTā kā mums beidzot ir uzstādīta plīts un ledusskapī mētājas Latvijā taisīta gaļīte, kas drīz vairs nebūs ēdama, nolēmām izcept gaļas pankūkas. Cik ta var vistu mikroviļņu krāsnī cept! Kopš Diņš man atklāja maģisko punkūku mīklas sastāvdaļu proporciju, pankūku mīkla šķiet ļoti viegli sajaucama. Piens ir (starp citu parastajos veikalos šeit nevar dabūt pienu, kuram derīguma termiņš beigtos pēc, piemēram, trijām dienām; plaukti ir pilni ar vietējām "Lāsēm"), olas arī ir, pat baziliks un dilles uz šķīvja mētājas, tik miltus vajag. Migrosā (vietējais miniRimi) ir vesels miltu plaukts - itkā visi vienādi un viena paciņa smukāka par otru. Tā kā saprast neko nevar, es darīju kā vienmēr, paņēmu smukāko iepakojumu - vecu laiku ietinamā papīra krāsā (teju karameļu). Nosmēju, ka, ja miltu vietā nebūs raugs, būs labi. Hehe, a iekšā nevis balti milti, bet brūngani, nu kā pilngraudu maizei. Rezultātā dabūjām pankūkas, kas garšoja pēc kliju maizes :) Kad pirmā vilšanās par to, ka šitās jau nav normālas pankūkas, pārgāja, sāka garšot tīri labi. Nu gandrīz kā kebabs latviešu gaumē.<br />Bet sadzīve Turcijā mani nebeidz pārsteigt. Pirmajās dienās, kad ievācāmies, elektriķi taisīja elektrību trīs dienas, ikreiz teica, ka gatavs un tikai pēc viņu aiziešanas konstatējām, ka nekas nav gatavs - istaba joprojām tumša, un ūdens joprojām auksts. Nu kaut kā beigās tā elektrība sataisījās (man tiešām šķiet, ka sataisījās pati elektrība, nevis, ka to sataisīja elektriķi). Pēc tam turpinājās epopeja ar gāzes vīriņu, kuram jāpieliek plītiņa. Plīts ir lielāka par tai paredzēto teritoriju, tādēļ vīriņam bija jānozāģē virtuves iekārtas virsma. Mūsu nabaga saimniece vairākus vakarus pēc kārtas nāca satikt un uzraudzīt vīriņu, bet viņš neieradās. Šeit laikam informē par to, ka uz tikšanos neieradīsies, neatbildto uz izmisīgajiem telefona zvaniem. Vienu dienu tomēr notika brīnums (nez, vai to panāca Visakadabra?), un plīts bija pielikta, tiesa, ne jau izzāģētā virsmā, bet vienkārši uzlikta virsū dēlim :D Bet viss taču nevar tā vienkārši atrisināties - no rīta sapratām, ka pa vadu plūst garām gāze. Interesanti, cik dienās tiks novērsta šī ķibele? Es domāju, ka divās nedēļās. <br />Vissmieklīgāk ir ar žalūzijām, katru dienu tās bažīgi rullēju uz augšu un leju un pukojos, ka tās to vien dara, kā iestrēgst. Izrādās, vajag pāris reizes spēcīgāk paraut to striķīti un žalūzijas nokrīt. Domājat tās var vienkārši pielikt atpakaļ? Ne tak! Tās nokrita ar visu stiprinājumu, izrādās tās piestiprinātas ar silikonu. Nu....ko lai saka, vien "This is Turkey". Bet ir ok, pagaidām smieklīgi.par kadabrāmurn:lj:klab.lv:atom1:cho:398482009-10-15T15:01:002009-10-15T15:01:002009-10-15T12:05:59Z2009-10-15T12:05:59ZAbrakadabras segvārds man atgādināja jociņu, ko Matīss un Elīna dzirdēja Kapadokijas piespiedu iepirkšanās pasākumā. Viņus aizveda uz paklāju tirgotavu, parādīja paklāju prezentēšanas šovu un tad izstāstīja jociņu. Agrāk, lai uzburtu brīnumu, teica "Abrakadabra", bet mūsdienās, lai nopirktu paklāju, ir jāizmanto divi burvju vārdi: "Visakadabra" vai "Masterkadabra". Man dikti patīk. Ja atcerēšos savas Visa kartes PIN kodu (ja neatcerēšos būs slikti, jo otras (jaunās) Visa kartes kodu aizmirsu uzreiz pēc tā aplūkošana), būs viena vienīga Visakadabra, jo skaidrā nauda sāk beigties, bet atdot sūri grūti pelnītos 2 latus Swedbankai ikreiz, kad gribas apciemot bankomātu, man ir žēl. Lai jums visiem bagāta "Visakadabra"!Matīss: "A kas notiek, ja prāmji nekursē?"urn:lj:klab.lv:atom1:cho:395982009-10-14T23:52:002009-10-14T23:52:002009-10-14T21:29:02Z2009-10-14T21:29:02ZAgri no rīta mūs ar zvanu modināja ciemiņi, kas atgriezušies no Kapadokijas. Nu neko, ceļamies, žāvājamies, smērējam brokastmaizes un tēlojam labus namatēvus. Es pat biju tik laba, ka aizskrēju pakaļ bulciņām (nu lab, tās jau visvairāk gribējās man pašai; pa ceļam nācās teju skaidroties ar "Eifeļa" beķerejas darbiniekiem, kāpēc neeju pie viņiem, manus bēdīgos "Muffins? Don't you have any more muffins?" rīta beķerejas darbinieks nesaprata, tāpēc mīļā miera labad iebakstīju ar pirkstu divās šokolādsbulkās, lai padarītu rītu visiem jaukāku). Izgāju no beķerejas un teju izkusu. Skats uz jūru desmitos no rīta ir tāaaaaads, nu taaaaaads! Šādās reizēs es izstiepju acis, nolaižu rokas, nodomāju: "Jāāāā, es tā nemāku" un baudu.<br />Šodien programmā Topkapi pils, kura pēc tam, kad uzzinājām, ka otrdienās ir slēgta, tika knaši nomainīta pret Galatu un Taksimu. Pirmoreiz prāmis šūpojās tā, ka man baisi palika. Stambuliešiem gan laikam likās, ka tās pupu mizas vien ir, jo vienīgie nedrošie vabsti bij rodami latviešu sejās, pārējie tikpat mierīgi kā vienmēr skatījās logā, griestos, avīzē vai viens otrā. Bet šūpas bija, un es bailīgi atcerējos, kā pirmo un pēdējoreiz skatījos acīs Baltijas jūrai jahtas izbraucienā. Ieskatīties acīs Bosforam es tomēr negribētu, šitā mīlestība man vairāk tīk no droša attāluma. Labi, ka šūpas sākās neilgi pirms galamērķa, pašūpojāmies, paskatījāmies viļņu šļakatās un aiziet. Nu es zināšu, kur ir "Tunel" jeb funikuliera pietura un nākamajā reizē nebūs jābrauc līdz "Kabatas", jārāpjas augšā pa parciņu, kas pilns pakāpieniem un jāčāpo krietns gabals līdz Istaklal otrai pusei. Istaklalu esmu izstaigājusi vairākkārt, taču man ļoti patīk, ka katrā reizē tur ieraugu ko jaunu. Mazu mīlīgu kancelejas preču bodīti, kur iešu meklēt nākamā gada plānošanas palīgu un tintes pildspalvu, Inutas slavēto kūku kafejnīcu, grāmatnīcu, grāmatnīciņu, koķetu rotu veikalu, omulīgu kafejnīcu, mūziku, kas skan no kādas šķērsielas, vēderdeju mūziku apģērbu veikalā, kur mēģināju pārvietoties un neuzkrītoši dīdīties vienlaikus, salsas mūziku apakšveļas veikalā, kur aiz kastes aizslēpusies ne tikai mambo, bet pat pāris "kick" un vilnīšus uztaisīju, pat popkorna smarža sagādāja baudu. Bet vislielākais prieks - cilvēki! Tāds kokteilis. Gandrīz visi krāsaini, dažādi, interesanti. Prieks skatīties uz tik atšķirīgajām sejām un apģērbiem. Līdz šim tā arī bija vienīgā vieta, kur nejutos neērti staigājot kleitiņā ar plikiem pleciem. Gaisotne šeit krietni demokrātiskāka un ziņkārīgo skatienu daudz mazāk. Izpētījām veikalu sortimentu (vai, vai, vai...) un devāmies ieņemt Galatas torni. Uzspējām uz gaismas un tumsas robežu - kad tikām skatu tornītī, bija gaišs, kad kāpām lejā jau tumšs. Bet skats, tas skats.... pēc pirmo "tarakānu" pamanīšanas, mīla pret Stambulu tuvumā nedaudz pieklusa, bet nu mīla no attāluma gan man vienmēr padodas un šī ir viena no īstajām vietām, kur mīlēt šo pilsētu pa gabalu. Ja vēl nebūtu cilvēku baru un kaitinošas spiešanās (vietas maz, cilvēku daudz), tā sapriecātos, ka būtu gatava šo pilsētu/skatu noprecēt (nevarēju izdomāt citu darbības vārdu, kas būtu nākamais darbību stipruma un secības ķēdītē). Bet cilvēki bija. Laikam jau cerēt apmeklēt kādu no tūrisma objektiem laikā, kad ir maz cilvēku, ir bezjēdzīgi. Tūristi te ir vienmēr. Bet piecas minūtes pirms slēgšanas jau lielas jēgas kaut kur mesties iekšā arī nav. Pastaiga pa un ap Galatu ir īsta bauda. Smukas, vecas mājas, smaržīgi kebabi, pūkaini kaķi, vien ielas dikti stāvas.<br />Atkal aizrakstījos no sliedēm, īstenībā galvenais piedzīvojums pienāca dienas beigās. Rīta pusē Matīss uzdeva virsrakstā iekļauto jautājumu. Vakarā, vēl Galatā stāvot (līdz piestātnei aptuveni 20 minūtes ilgs gājiens, 10 no tām pa samērā stāvu un līkumainu ielu), uzzinājām, ka prāmju piestātnes slēgtas sliktā laika dēļ. Ap pusčetriem prāmis esot šūpojies tā, ka "rīkle kasās", un šļakatas lekušas pat līdz otrā stāva logam, kas atrodas ļoti pieklājīgā augstumā. Nu jā, visa diena bija apmākusies un tikai silta, bet taisni vakarā, kad jau sāka mesties vēsi, bija jāuznāk stipram lietum, turklāt tieši tad, kad uzzinājām, ka ar prāmi mājās netiksim! Mana plānā kleita slapja, manas tamborčības (nu nespēju es tās izmest!) arī slapjas, un tā nu diebjam uz Taksimas laukumu, kur jāmeklē autobuss. Velkos tā kā tāda slapja žurka, līdz Istaklal vidusposmā sadzirdu pazīstamas un mīļas skaņas...Edīte Piafa! Eh, nu viņas pavadījumā arī salīšana vairs nešķiet tik slikts pasākums. Izslējos un saliju tālāk, bet nu jau dejīgākā solī. Šķērsojām laukumu, kārtējoreiz pabrīnījos par turku nacionālismu (Turcijas karogs te ir daudz un visur) un pat atradām autobusu, un pat nestāvējām rindā, un pat apsēsties dabūjām, un pat dabūjām prieciņu iekāpt busā mazu mirkli pirms pavisam liela gāziena sākšanās. <br />Es zināju, ka Stambula ir liela. Nu ja, kur tad tie 12/17/20 miljoni paliks? Bet es nevarēju iedomāties, ka tā ir tik liela. Milzīga! Ilgi, ilgi braucām no Taksimas līdz Bosfora tiltam. Smuko Taksimu pamazām nomainīja dzīvojamie rajoni. Slapjas ielas, slapju mašīnu straume, taču satiksme un gonkas uz nebēdu. Pabraucām garām Dolmabahčes pilij, izskatās pēc vietas manā stilā - cikucaku un kruzuļi no vienas vietas, būs jāiet aplūkot tuvāk. Braucām, braucām, braucām....ilgi, līdz tad, kad šķita, ka tūlīt lielā skumja uznāks, sāku atpazīt ielas un vietas. Jāāāā! Klāt esam, tagad tik jāizlien ārā no jauna izmērcēt jau izžuvušo miesu, jāaizskrien līdz piestātnei, jāsatiek Māris, jāuzvelk viņa atnestās siltās drēbes, jāaiztakšojas mājās, pēc tam jāiet uz "Peronu" atzīmēt Matīsa dzimšanas dienu, jākaifo par turku romancēm (nu tiiiiiiiiik skaistas!), jādzer vīns, jāsmaida un jāpriecājas, un tad diena būs galā. Un kad naktī čāpojām mājās, arī lietus beidzot pārgāja. Taču atvasara Stambulā laikam beigusies. Rīts uzausa dzestrs, pārvērtās dzestrā dienā, kas turpinājās ar dzestru vakaru.<br />Tā lūk, tagad es arī zinu, kas notiek, ja pramji nekursē.Darbs? Kas tas tāds? Āaaaaa, daaarbs.....urn:lj:klab.lv:atom1:cho:393682009-10-14T20:37:002009-10-14T20:37:002009-10-14T17:56:55Z2009-10-14T17:56:55ZMja. Tā kā e-pasts lielākoties tukšs un uzkāries, to pat nepārbaudu, taču vakar sajutu, ka vajag. e-pasta tāpat kā veiklu intuīcija mani reti pieviļ, un šī reize nebija izņēmums - uzradies tulkojums no sen aizmirsta klienta, kuri pat nezina, ka esmu nomainījusi atrašanās vietu. No vienas puses jau dikti labi. Viens vienīgs lafā jau nāktu par ļaunu praktiskajai dzīves daļai, bet, no otras puses, pa šīm divām nedēļām, šķiet, esmu piemirsusi, ko nozīmē strādāt. Visuvarenais tulkojumu dalītājgariņš gan mani mīl joprojām un ir iedalījis man vieglu un gardu medusmaizi. Pārdesmit IT teksta lapiņas. Murrrr...šī nu ir valodas āre, kurā jūtos kā zivs ūdenī. Tā kā šī ir mana personīgā atmiņu krātuve un komentāros nekādas lielās un karojošās diskusijas nenotiek, atļaušos paziņot, ka pēc pāris gadus ilgas saskares ar IT tekstiem esmu iemīļojusi šo ārkārtīgi precīzo un lakonisko valodu. Četri vārdi, komats, trīs vārdi un punkts. Viss tik skaidrs un saprotams. Nekādu lieku ķesku, nekādu izskaistinājumu, tikai informācija. Turklāt pieklājīga un cieņpilna informācija. Atceros, kad sāku savas MS tekstu tulkošanas gaitas vienā laidā pukojos par sieviešu diskrimināciju un pieņēmumu, ka lietotājs vienmēr jāuzrunā kā vīrietis. Phe! Itkā jau sen nebūtu skaidrs, ka instrukcijas - ja tās vispār kāds lasa - lielākoties pēta sievietes! Atceros arī to, kā smīkņāju par IT terminiem. Bet tagad es tā priecājos, ka joprojām zinu visu šo "vokabulāriju" kā savus piecus pirkstus. Turklāt vairāki no terminiem, manuprāt, ir tik skaisti - "cilne", piemēram, un "iespējošana/atspējošana" un daudzi citi. Un štrunts par to, ka citiem nepatīk. Lai tie "kompju jūzeri" pļāpā ko grib, es uzskatu, ka saskarnes ir jālatvisko un ka gandrīz ikviens latviskojums ir labāks par angliskumu ar latviešu galotni. Nu un tā es uz brīdi (pāris dienām) pazudīšu IT ūdenī (Valērij, nemaz nesmejies!). Jāstrādā gana ražīgi, gribu pirms aizbraukšanas pabeigt tulkojumu un vēlreiz pastaigāties pa princešsalām, aizbraukt uz Bursu, Izniku un Termālu un vēl Kapadokiju aplūkot. Te nu es esmu - nekas nav mainījies - pāris nedēļas pilnīga miera un, kur gadījusies, kur ne, maksimālā programma atkal ir klāt. Šodien sapratu, ka līdz braukšanai mājās ir palikušas 10 dienas. Nezinu, kad un vai šeit atgriezīšos. Bet es tā gribu! Vakar no rīta, ejot pakaļ bulciņā, ieraudzīju, cik skaisti mirdz jūra ielas galā, es gribu to skatu redzēt visās dienas stundās. Es gribu iemācīties piemājas veikala večukam pateikt ko vairāk par "Labdien" un "Paldies", es gribu uzzināt ko vairāk par jauko "Perona" viesmīli, kura aizdomīgi izskatās pēc kārtējās lieliskās sievietes, es gribu krustu šķērsu izstaigāt Modu, es gribu pēc spalvas pazīt katru mūsu ielas kaķi, es gribu turpināt nebaidīties no klaiņojošajiem suņiem, es gribu daudz un bieži staigāt pa Istaklal ielu un sajūsmināties par dažādajiem cilvēkiem, es gribu turpināt bieži teikt "mmmmmm", kolīdz sadzirdu dzīvu turku mūziku, es gribu beidzot aiziet uz mošeju vienatnē un vēl un vēl un vēl.<br />Šovakar man radās māju sajūta. No visām brīvajām istabām Stambulā mēs dabūjām tieši tādu, kā vajag man - ar baltām sienām, ar tumšisarkanu atpūtas krēslu, ar skapi, kuram smuka dzelzs mēžģīnu atslēdziņa un ar puķotu balkoniņu mums pretī, kurā puķes laista pievilcīga turku tantīte. Man ir vieta, kur izstiept kājas, iedegt svecīti, dzert labu kafiju un klausīties Luisu un Edīti. Murrrrr....Par ādas jakām, paklājiem un atvaļinājumiemurn:lj:klab.lv:atom1:cho:390702009-10-12T20:34:002009-10-12T20:34:002009-10-12T18:25:42Z2009-10-12T18:25:42ZAizvakar tēlojām gidus un vadājām Matīsu un Elīnu pa Stambulu. Tā kā esmu jau bijusi Bazilikas cisternā (patiešām iesaidīga vieta), nolēmu pagaidīt pārējos parciņā. Apsēžos, labpatikā izstiepju kājas un sildos saulītē. Nepagāja ilgs laiks, līdz man pievienojās patīkams vīrietis, ģērbts labā uzvalkā, un uzsāka patīkamu sarunu. Pačalojām par šo un to, cik laiciņš labs, cik Stambula brīnišķīga, cik es smuka, un saņēmu piedāvājumu aplūkot citas tūristiem mazāk zināmas cisternas. Turka kungs gods godam pieņēma atteikumu un uzaicināja mani uz tēju viņa ādas jaku salonā (lielākajā un labākajā visā Turcijā, protams). Arī šo atteikumu viņš pieņēma gods godam, vien lūdza izrādīt viņam godu un pieņemt viņa vizītkarti. Nu vai man grūti, pirms atbraukšanas uz šejieni tieši izmetu paprāvu kaudzīti ar dažādām Stambulā iegūtām vizītkartēm, tagad varēšu taisīt nākamo. Atvadījāmies, novēlējām viens otram patīkamu dzīvi, es karalienes laipnībā uzklausīju vissaldākos komplimentus un to, ka ja man kādriz apnīk mans latvju boifrends, lai nākot pie viņa, un ja man kādreiz sakārojas labu ādas jaku, lai arī nākot pie viņa. Došot man labumlabās atlaides. Nu paldies un jauku dienu!<br />Ieņemu savu sēdvietu, nepaspēju ne izstiept kājas, kā vēl viens kundziņš klāt. Ģērbts vēl labāk par iepriekšējo, angļu valoda vienkārši lieliska un papildus sarunām par to, cik laiciņš labs, cik Stambula brīnišķīga, cik es smuka, padalījāmies arī ceļošanas pieredzē, pārdomās par mīļākajām pilsētām un gudros spriedumos par situāciju Dubaijā. Sēdēju un pie sevis smīkņāju - nez cik ilgs laiks paies no komplimenta par manām burvīgajām saules pielietajām acīm (kuras īstenībā ir pelēkas) līdz uzaicinājumam uz tēju un aicinājumam aplūkot ādas jakas. Izrādās, novērtēju šo cilvēku nedaudz par zemu - uzaicināja mani kopā pavadīt atvaļinājumu salās un apskatīt viņa paklāju veikalu (lielāko un labāko visā Turcijā, protams). Sapratu, ka viņa veikals ir blakus cisternai, tāpēc nolēmu aiziet ar. Līdz šim neesmu redzejusi nevienu turku paklāju, kas man patiktu, a ja nu Dieviņš man atsūtījis lielisko paklāju ar lieliskā paklāju tirgotāja starpniecību? Izrādījās, ka veikals noslēpts šķērsielā un ir tīri glīts, nepaspēju ne attapties, kad jau sēdēju smalkā krēslā un pieci turki dancoja man riņķī un izrādīja paklājus. Sapratu, ka labi nebūs un sūtīju Mārim īsziņu, lai zvana un glābj. Cik reizēm maz vajag, lai viens nobriestu lielai skandžai, bet otrs teju sirdstrieku dabūtu - veikalā nebija zonas, un es to nezinot uzmetu lūpu, ka mans bruņinieks mani neglābj, bet mans bruņinieks tikmēr skraidīja pa Sultanahmetas ielām, meklējot savu naivo un pārlieku pieklājīgo draudzeni. Kad mans savaņģotājs saprata, ka tūlīt ņemšu kājas pār pleciem, pēdējo reiz izmēģināja laimi un aicināja pusdienās, atvaļinājumā un vispār visur, kur vien vēlēšos. Atbildot uz to, ka nez vai manam boifrendam tas patiks, viņš gari un plaši stāstīja, ka vispār jau turku vīrieši labāk nekā visi citi zina, kas sievietēm vajadzīgs. Nu par to debatēt man laika vairs nebija, kā nekā bija jāiet atpakaļ pie mana latvju bāleliņa, kurš bez visiem paklājiem un salām, ir īsts dārgumiņš. <br />Tomēr viena lieta gan - turki atšķirībā no latviešiem (protams, es nenoliedzu un pat zinu, ka pastāv izņēmumi) ir apguvuši to, ko mana mīļā, psihā Brī no "Bīstamajām mājsaimniecēm" pārmeta savam vīram: "Pēc visiem šiem gadiem tu tā arī neesi iemācījies, ka ir reizes, kad labāk paklusēt, un ir reizes, kad labāk pamelot". Jap, man ir pilnigi vienalga, kādu mērķu vārdā tas tika darīts, bet bija ļoti patīkami saņemt komplimentus, no kuriem daži pat bija nedzirdēti, tie palīdzēja izslieties taisnāk un spogulī pirmās ieraudzīt "saulespielietās acis", nevis jauno pumpu, kura "noteikti ir pirmais, ko var pamanīt manā sejā" :D. Bet vispār, turpmāk sēdēšu uz soliņa ka pielīmēta un nekādus paklājus neiešu skatīties, nav manā gaumē. Turklāt Māra vārsmas no rītiem un vakaros par ēzeļiem pie liras un modinātāja skaņām, kas atgādina laumiņas, kuras pa skārda bundžām danco, neviens turks nevar pārspēt.Boooooringurn:lj:klab.lv:atom1:cho:387512009-10-12T18:51:002009-10-12T18:51:002009-10-12T15:55:50Z2009-10-12T15:55:50ZAizvadīta garlaicīgākā diena Stambulā. Rīts sākās dikti garšīgi - ar augļu brokastīm gultā, ar sen aizmirstu našķi (mikrenē sasildīts sašķēlēts banāns, kam pa virsu uzgriezts Mars batoniņš - to šeit starp citu nemaz nav tik viegli dabūt - plīts parastās trūkums liek atsaukt atmiņā sen piemirstas mikroviļņu krāsnī pagatavojamu ēdienu receptes) un tad pieteicos palīgā Mārim rediģēt vecos tekstus. Fū un pē, visu dienu tupu pie 18 lappusēm, kurās spriež par "Sievietes psicholoģijas jaunpamatojumiem". Lai gan mani interesē sievietes psicholoģijas jaunpamatojumi, pēc šāda darba (kas vēl nebūt nav pabeigts) jūtos pelnījusi jaunus zābakus vai kleitu, tāds lūk mans sievietes psicholoģijas jaunpamatojums!Grand bazaarurn:lj:klab.lv:atom1:cho:385302009-10-11T19:10:002009-10-11T19:10:002009-10-11T16:18:57Z2009-10-11T16:18:57ZTagad būs svinīgs paziņojums. Es ar lielu prieku gaidu, kad mani šeit apciemos draugi. Es to gaidu tik ļoti, ka ar lielu prieku jau kuro reizi čāpošu uz Zilo mošeju, izrādīšu Sultanahmetu, uzsaukšu "bamos!" un rāpšos augšā kalniņā, lai palūkotos uz smuko Galatas torni, ntās reizes vadāšu jūs ar prāmi, sēdēšu un kopā priecāšos par mošeju gaisotni, taisīšu jums brokastis un vēl daudz ko citu. Taču vienu lietu es nedarīšu. Es vairs nelīdīšu iekšā Grand Bazārā. Tā vieta ir tik ļoti iztukšojoša, ka skumjas metas virsū. Ikviens lielā tirgus apmeklējums man beidzas ar besi un izmisumu. Garās un līkumainās (galvenais, teju nebeidzamās!) ielas, kas pilnas ar Made in China, bļaujošiem pārdevējiem, grūstīgiem ļaužiem un visdažādākajām smakām mani dara nelaimīgu. Ja tiešām kāds ļoti vēlēsies tur paviesoties, piedāvāšu divas alternatīvas - pastaigu tikai pa apjumto teritoriju vai savu klātbūtni, par kuru būs jādod pretī liels grozs ar pērlītēm. Bet mīļuprāt vedīšu draudzenes uz garšvielu tirgu baudīt saldumus un tēju (ceru, ka mums to tur dos, vīriešu klātbūtnē tirgotāji skopojas).Antīks variantsurn:lj:klab.lv:atom1:cho:382112009-10-11T18:58:002009-10-11T18:58:002009-10-11T16:10:08Z2009-10-11T16:10:08ZKā priecājos par to, ka nolēmu aiziet līdzi Mārim uz Kadikoju sameklēt vietu, kur dabūt pases bildes. Pa ceļam uzgājām krāmu bodes! Viena no tām bija īpaši krāmīga, un es klusībā šķendējos, ka neesmu apguvusi klusēšanas mākslu, paturot savus "uh un ah!" pie sevis. Bet tur bija tik daudz, par ko uhoties un ahoties! Krāmu bodēs manī vienmēr pamostas meklētājas gars un tālu nemaz nebija jāmeklē - atradu burvīgu spoguli, kuru ieskauj puķots metāla rāmis (nu gandrīz tāds, uz kādu kāru aci cierēju Rīgas Otīlijā, tikai antīkāks un krietni lētāks), tam blakus atradu vēl vienu tikpat burvīgu spoguli, plauktu ar senlaicīgajiem svečturiem drošības pēc aplūkoju tikai pavirši, taču zinu, ka tur būs jāiet meklēt svečturis, kurā likt sveci rozīšu ziedlapiņu taisīšanai. Un tad! Ieraudzīju princešmeitenes bērnības sapni - mazu, baltu, romantisku un cakainu somiņu-maciņu. Jāteic, ka somiņa patiešām ir maza. Nu ļoti. Tā ir tik sīka, ka jāizmanto kā maciņš, kurā varētu ietilpt tieši viens divlatnieks. Ja es vēl spēlētos ar lellēm, tad varētu aplaimot savu mīļāko lelli, taču, neskatoties uz to, ka es vairs ar lellēm nespēlējos, sapratu, ka šitā lietiņa tur gaidīja tieši mani un, ja pat Māris teica, ka man to vajag, tad tas bija liktenis. Pārdevējs, protams, lieliski redzēja, kādā sajūsmā esmu un to izmantoja. Arī spoguļa vērtība laikposmā no jautājuma par cenu līdz spoguļa aiznešanai līdz letei mainījās par desmit lirām. Nu neko darīt. Iemēģinājām mēli kaulēšanās mākslā un nokaulējām abas lietiņas par 15 lirām lētāk. Zinu, ka vajadzēja vairāk, bet es vēl tikai mācos, un tas spogulis un tas maciņš ir tādi, ka es pēdējo kapeiku par tiem atdotu (khemmm...nu jā, tā arī gandrīz bija). Turpmāk gan jācenšas tādām bodēm mest ar līkumu, citādi man tiešām būs jāapsver fūras fraktēšana, jo koferos visi brīnumi nesatilps.Lazy Sundayurn:lj:klab.lv:atom1:cho:381142009-10-11T18:29:002009-10-11T18:29:002009-10-11T15:57:12Z2009-10-11T15:57:12ZGluži vienalga, vai mana ikdiena paiet Rīgā vai Stambulā, svētdienas bieži vien ir slinkumdienas. Mūsu istaba ir tik saulaina, guļammaisa pārvalks ir tik mīksts, ka miegs te ir kā siltā alā. Nogulējām līdz vienpadsmitiem, uzkodām latvju rupjmaizi un turpinājām čučēt. Joprojām par pulksteni spriežu pēc lūgšanām, galvenie dienas orientieri ir lūgšanas vienos un četros. Āzijas pusē gan tās nevar dzirdēt tik labi kā Eiropā. Kādu brīdi papērļoju pie loga un skatījos, kā kaimiņiene - sirma un priša kundzīte ar cigareti zobos - laista savas puķes, kā kaķi uz šķūņa jumtiņa gulšņā tik nekustīgi, ka nedaudz sabijos, kad tie sakustējās, kā sirms onkulīts lēni un rūpīgi izkar žāvēties dvieļus. Svētdienā laikam visi kļūst lēnāki. Saņēmāmies "rīta" pastaigai, lai aplūkotu jūras līcīti (par ģeogrāfiskā termina precizitāti atbildību neuzņemos) dienasgaismā. Nu tik smuki - zils ūdens, pilns buru laiviņām, zālītē sēž ģimenes ar bērniem, turku puišu bariņš un spēlē ģitāru, klaiņojošie suņi draudzējas ar saimnieku suņiem, uz akmeņiem tup pārīši, kuriem uzglūn puķu tantes (mums ir nejauks plāns - izsekot kādu no puķu sievām, kas strādā prāmju piestātnē, un agri no rīta vai vēlu naktī nostāties pie viņu loga un bļaut "Vivilion, vivilion, vivilion! (mana turku valoda joprojām aprobežojas ar "Merhaba" (labdien) un "Tešekur" (paldies), tāpēc īsti nevaru atkost, vai viņas saka "Vivilion", "Bivilion" vai "Pivilion")), lai viņas redzētu, cik tas mēdz būt kaitinoši. Jau atkal pārliecinājos, ka mūsu dzīvoklis atrodas ideālā vietā, pat Ventspilī jūra man nebija tik tuvu kā šeit, pat Antoškā nedzīvoju tik tuvu beķerejām un augļu bodēm, bet šīšotava, kas ir pāris soļu attālumā no mājām un vakaros izplata kārdinošu smaržu vispār ir brīnumiņš. Pirmajā vakarā aizgājām iemēģināt šo vietu kopā ar Matīsu un Elīnu. Šī iestāde ir riktīgs vietējais ūķītis, kurā pulcējas vietējie ļauži, kur viesmīlis vispār nerunā angliski, kur piektdienas vakarā uzturas tikai vīrieši (vietējie) un kur ir aizliegts lietot alkoholu. Nobrīnījos, ka gandrīz visiem apmeklētājiem bija līdzi klēpjdatori, bet visdīvaināk bija ieraudzīt, ko viņi tajos datoros dara - visi spēlē "Counterstrike", nosmējām, ka tas nu gan ir netipisks izklaides veids piektdienas vakarā, pie tam vairāki vīrieši izskatījās pēc cienījamiem ģimenes tēviem :) Sēžam, šīšojam, dzeram tēju, pa laikam ielūram pretī pieliktajā platekrāna televizorā, kurā rāda futbola spēli, un fonā dzirdam šaušanas skaņas no datorspēles. Kolorīti.<br />Pa ceļam no prāmjstacijas mazā šķērsieliņā pēdējās dienās ielu muzikants spēlē instrumentu, ko dēvēju par mandolīnu. Vietām uz ielam sēd puiši un izpilda skaistas turku romances. Vienmēr, kad ceļojumā redzu un dzirdu ielu muzikantus, izjūtu īpašu aizkustinājumu. Nez kādēļ tas mani reti piemeklē Latvijā? Daudz vairāk par dejojošo tanti Vecrīgā mani aizkustināja onkulītis, kurš Parīzē sirsnīgi un ļoti šķībi dziedāja Žo Dasēna dziesmas. Laikam jau ielu muzikanti ir parādība, kas domāta tūristiem. Uz mani šī parādība iedarbojas ļoti labi.<br />Šeit ir vasara. Tāda vasara, ka tik turies. Pat jūtos vainīga, ka teicu Matīsam un Elīnai ģērbties puslīdz silti. Aptuveni 28 grādu karstumā pilu kā saplīsis krāns. Tiesa karstums ir tāda viltīga štelle, jo veldzējoties uz prāmja pastāv risks saaukstēties un noķert klepu. Es to, protams, izdarīju, un nu klepoju un puņķojos uz (ne)bēdu. Taisni žēl mūsu kaimiņu (amerikānietei nu ir pievienojies ļoti patīkams pāris no Zviedrijas, abi blondi un izskatās kā elfi), kuriem nemitīgi jāklausās mūsu klepus duetā.<br />Sēžam Starbucks, jo mājās pazudis internets, klausos mūzikas, kafijas aparātu skaņu un cilvēku čalu mikslī un miegojos. Tā vien šķiet, ka svētdienas slinkums turpināsies un mājās līdīšu zem segas. Laiks skrien un ārā jau satumsis, taču patīkami silts.Mēs un Ataturksurn:lj:klab.lv:atom1:cho:376932009-10-10T21:17:002009-10-10T21:17:002009-10-10T18:31:25Z2009-10-10T18:31:25ZPirms pāris dienām Māra skolā mums pastāstīja, ka 10. oktobris Turcjā ir sēru dienu, jo šajā datumā no šīs zemes aizgājis Ataturks, tādēļ ik gadu 10. oktobrī pulksten 9:05 Turcijā ir klusuma brīdis, kad apstājas teju visi cilvēki un transportlīdzekļi un kādu brīdi piemin savu lielo vīru. Nodomājām, ka trakās satiksmes pilsētā šāds skats varētu būt ievērības cienīgs, un četri guļavas izdarīja lielu varoņdarbu - pēc dažu stundu ilga miega piecēlās pirms astoņiem, aizpeldēja līdz Eiropas krastam, iekārtojās labākajās skatītāju vietās uz gājēju tilta un gaidīja TO brīdi. Gaidīja, gaidīja un vēlreiz gaidīja un pēc kādām desmit/piecpadsmit minūtēm secināja, ka laikam vienīgie, kas pieminēja Ataturku Stambulā bija četri latvieši:) <br />Staigāšanas pilna diena nenormālā karstumā. Man arvien vairāk un vairāk nepatīk Sultanahmeta un šodien biju laimīga atgriezties mūsu mierīgajā un smalki mietpilsoniskajā rajoniņā. Lai dzīvo gandrīz miers un klusums!<br />Vakar atklājām, ka divu minūšu gājienā no mūsu mītnes ir jūrmala. Garumgara promenādītē pastaigām klaiņojošu suņu pavadībā. Vienā pusē izgaismota pilsēta un mūzikas skaņas no restorāniem, otrā - viļņi, tālas gaismiņas un zvaigznes. Pa ceļam satikām onkuli, kurš jūras tuvumā uz striķa sakarinājis balonus un piedāvā pa tiem šaudīties, Māris demonstrēja apskaužamu šautprasmi. Noskaidrojām, ka bāru iela naktī ir tikpat skaļa kā dienā un ka mūsu rajons ir ļoti patīkama vieta pastaigām.<br />Kad mājās atgriezīsies internets, jāatceras uzrakstīt par mūsu pirmo iepirkšanos krāmu bodē, par manu pirmo pastaigu vienatnē, par manu pirmo pasēdēšanu vienatnē Sultanahmetas parciņā, par turku rokasspiedieniem un par ielu muzikantiem. Man patīk, ka šī pilsēta mani katru dienu nedaudz pārsteidz. Tagad, kad man ir pamats zem kājām un mīksta gulta, kurā, zinu, gulēšu arī rīt, esmu tam daudz atvērtāka. Un, lai kā man arī neriebtos tirgotāju uzstājība, nevaru noliegt, ka pa laikam ir patīkami dzirdēt cukursaldus vārdus un pļāpas par thunder from the sky.<br />āāāā, šodien grand bazārā redzēju turku, kurš mūs ar Lī kā nezinītes "paglāba" no sliktā turka un uzvedās kā labais (jā, jā, protams, ka viņa izpalīdzēšanā ietilpa aizvešana uz viņa "labākā drauga" lampiņu veikalu), nomainījis frizūru un ticis vaļā no grebenes, pareizi ir, vīrietim ap četrdesmit, kurš valkā D un G jostiņas, grebene tomēr diezkā nepiestāv.Brokastis pie "Eifeļa"urn:lj:klab.lv:atom1:cho:371962009-10-09T12:07:002009-10-09T12:07:002009-10-09T09:10:19Z2009-10-09T09:10:19ZPēc pērļošanas rīta cēliena izsalkums sadeva manam mūzim iekšās, un man neatlika nekas cits kā iet meklēt brokastis. Tālu nebija jādodas - izgāju no mājas, pagāju garām šīšotavai, gaļas veikalam un sajutu smaržu! Wow! Nu ta kā pie vietējās franču maiznīcas! Jap, te ir konditoreja (izrādās Eiropeiskajā Āzijas krastā konditorejas ir ik uz stūra), un es tur pavadīju laimīgas rīta stundas. Gāju iekšā, bakstīju ar pirkstu pie kārotajām bulciņām, tiku pie kafijas, ko aizlienēja no kaimiņu kafejnīcas, jo beķerejā tikai šķīstošo dod. Tā es tur sēdēju, dzēru, ēdu, lasīju, pīpēju, skatījos uz cilvēkiem un kaifoju. Un reko izlasīju - viens no rakstniekiem, kas par Stambulu rakstījis kādu gadsimtu un vēl (ne)daudz atpakaļ saka šitā "[Istanbul's] magnificent views need light and a clear point of view, for like stage sets, they lose their attraction when seen from closer: distance endows the scenery with magnificence, allows its dull, narrow, steep, filthy streets, its disordered heaps of houses and trees, to be "coloured by the palette of the sun" (nu gluži kā lieliskie skati, kas paveras no prāmja vai kāda uagstāka punkta, no kura var ar sajūsmu lūkoties uz skaisto pilsētu). Katrā grāmatas nodaļā jūtamas rakstnieka (Pamuka) skumjas - vai drīzāk melanholija, kā viņš pats raksta - par šīs pilsētas likteni. Palasot par tik ļoti seno turku vēlmi rietumnieciskoties un eiropeizēties (kura man nedaudz atgādina laikus, kad Latvijā nevarēja dabūt ne džinsus, ne botas un kad Gerkena veikala skatlogi bija pilni ar dīvainām "no rietumiem" vestām lietām), kļūst skaidrs, kādēļ šī pilsēta izskatās tā, kā izskatās. Grāmatā ir paustas skumjas par to, ka, mēģinot pietuvoties rietumiem, turki ir atmetuši tik daudz ko sev unikālu un tikai viņiem piemītošu, par ko lepnuma vietā izjutuši kaunu. Teju vienīgais, ko reformās neizdevās iznīdēt (lai gan ļoti mēģināja) ir klaiņojošo suņu bari. Sultanahmetā tos nevar redzēt, taču mūsu pusē suņu ir daudz un dažādi. Mans mīlulis ir balts sunītis, kas ļoti daudz laika pavada izbāzis galvu pa pirmā stāva logu un saņem katra otrā garāmgajēja mīļuma un sajūsmas apliecinājumus, un kā nu ne, viņš ir tik ļoti, ļoti smuks!(izskatās viņš līdzīgi kā šeit redzamais četrkājis(<a href="http://whimsicalagnesiga.wordpress.com/2009/09/21/rudens-raza/">http://whimsicalagnesiga.word<wbr />press.com/2009/09/21/rudens-raza/</a>, jāparitina uz leju, līdz parādās suns). Ir redzēti arī daži mazāka izmēra sunīši, taču lielākoties pa šejieni pastaigājas lielie suņi, un gandrīz visi ir gaišās krāsās, ielas suņi lielākoties ir gaiši brūni (taču, kad viszinīgi pie sevis šito nodomāju, uzreiz ieraudzīju divus melnus, taisnības labad gan jāteic, ka tie ir vienīgie tumšie, ko esmu šeit redzējusi). No sākuma no viņiem baidījos, bet tā kā viņu te patiešām ir daudz, man būtu jābaidās visu laiku. Viņi nemaz neizskatās agrsīvi, varbūt tikai nedaudz skumīgi. Otra unikalitāte, kas nekur nav pazudusi - uzmacīgie pārdevēji :)<br />Nu ja, ēdu savu brokastu bulciņu, pukojos pie sevis, ka pārāk sausa un vispār maize vien ir, un Pamuks man sadeva pa asti - viņš pieminēja rakstniekus, kas šeit viesojušies pirms gadsimta, diviem (lielākoties franči) un aprakstījuši Stambulu kā čuhņu, kurā civilizācijas nekādas, cilvēki staigā neglītā apģērbā, viss ir nesmuks, visur viens vienīgs haoss, pārāk daudz sabrukušu māju, pārāk daudz eksotikas, pārāk daudz šitā, pārāk maz tā un pārāk nesmuks šitais. Un tas tikai tāpēc, ka šie cilvēki - tāpat kā daudzi pirms un pēc viņiem, mani ieskaitot - nejēdz paiet pāris soļus tālāk un pameklēt šajā pilsētā vēl ko bez Zilās mošejas un pārējiem top 10 saraksta elementiem un palūkoties uz sabrukušajām mājām kā uz - banāli jau skan - laika un vēstures lieciniecēm (lielākoties tās nodegušas kuģu katastrofu izraisītajos ugunsgrēkos). Citiem vārdiem sakot - nemeklē Eiropu, kur tās nav, un nepuksti, ja nevari to atrast, jo tās gluži vienkārši te nav. Kāpēc lai Turcijā izskatītos tā kā izskatās Parīzē? Vai Londonā? Vai Rīgā? Smieklīgi gan tas, ka mūsu krasts ir daudz eiropeiskāks nekā pati Eiropas daļa, un šeit ir tā civilizācija, ko pirms nedēļas meklēju tūristu centrā. Un tomēr - es aizbraucu uz Turciju un tur meklēju Rīgas labās bulciņas, pukojos, ka kruasāns nav pietiekami francisks, kafija nav pietiekami amerikāniska, ēdiens nav pietiekami latvisks (lēts un tīri labs), ielas nav pietiekami tīras un nepiebāztas, pārdevēji nav pietiekami taktiski un tamlīdzīgi. Dāāāāā, tiešām kauns par sevi. Laikam eksotika diendienā sagrieza galvu un radīja vēlmi dabūt ierasto un pazīstamo. Un es paguvu aizmirst, ka jau labu laiku man mīļa taktika ir skatīties griestos/debesīs, ja grīda un sienas/zeme un apkārtne ir nesmukas. Bet debesis Stambulā ir skaistas.Visvisādās krāsās un lielas.<br />Bet atbildi uz manu jautājumu Pamuks pasniedza šitā - "When the Empire fell, the new republic while certain of its purpose was unsure of its identity; the only way forward, its founders thought, was to foster a new concept of Turkishness, and this meant a certain cordon sanitaire from the rest of the world. It was an end of the grand, polyglot, multicultural Istanbul of the imperial age; the city stagnated, emptied itself out and became a monotonous, monolingual town in black and white." <br />"....But for those of us who watched the city's last yalis, mansions and ramshackle wooden houses burn down during the 1950s and 1960s, the pleasure we derived had its roots in a spiritual ache different from that of the Ottoman pashas, who thrilled to them as spectacles; this is the guilt, loss and jealousy we feel at the sudden destruction of the last traces of a great culture and a great civilisation that we were unfit or unprepared to inherit in our frenzy to turn Istanbul into a pale, poor, second-class imitation of a Western city."<br />Skumji. Māris drošvien teiktu - eta žizņ.<br />Nodomāju, ka labošos un mazāk meklēšu eiropeisko un vairāk mēģināšu izbaudīt turcisko (droši vien priekšā man vēl ilgas nezinīša pārdomas par to, kas gan mūsdienās ir īsti turciskais, ja man nav īsti skaidrs, kas, piemēram, ir latviskais). Viens no pirmajiem soļiem - paēst vakariņas vietējā ieskrietuvē sanāca tāds paklibs, jo nu tiiiiik negaršīgi :( Bet tas nekas, rīt iesim uz veikalu un sāksim kaut ko bedzot gatavot paši.<br />Atvedām pēdējās mantas no hosteļa un priecīgi devāmies uz jaunajām mājām. Prāmī nopētīju ārkārtīgi resnu (domājams, pie vainas slimība, ne rijība) onkuli, pēc laba brīža ieraudzīju viņu vēlreiz taksī, kuru pēc ilgiem mūsu neveiksmīgiem mēģinājumiem mums noķēra kāds vietējais. Pārrodoties mājās uzzinājām labu ziņu - elektrība ar trešo mēģinājumu esot pilnībā sataisīta, un mums ir arī karstais ūdens. Forši :)<br /><br />Dienas prieks saistībā ar mājām - Zaikas sveicienbilde un garumgarš meils no Deičuļa, ak, kā man patīk lasīt garas vēstules, līdzīgi kā ar biezajām grāmatām bērnībā - priecājos, ka tās ir biezas un vēl nebeidzas, jo varēs lasīt un lasīt.Agrs rītsurn:lj:klab.lv:atom1:cho:368772009-10-07T10:57:002009-10-07T10:57:002009-10-07T08:08:53Z2009-10-07T08:08:53ZŠis rīts sākās ļoti agri. Māris pēc deviņiem aizbrauca uz Maltepi, un man miegs nevienā acī, lai gan ķermenis brēc pēc atpūtas gultā. Nu neko, piecēlos, uzvārīju ūdeni tējai un sapratu, ka tēja palikusi hostelī. Rīta cēliens paiet pērļojot un klausoties šo burvīgo dziesmu - <a href="http://www.youtube.com/watch?v=_tk6e80XQ8c">http://www.youtube.com/watch?v=_tk6e80X<wbr />Q8c</a>. Skaista variācija par vienu no manām mīļākajām džeza dziesmām. Manu vasaru iezīmē "Summertime" visdažādākajos izpildījumos, bet rudens sajūtas izsaka "Autumn leaves" un Prāta Vētras "Rudens" visās trijās valodās. Jau pāris gadus sajūsminos par pingvīniņu angliskajā klipā, vārdiem krievu valodas versijā, bet oriģināldziesma ir viena no manām visvismīļākajām. Mēģinu saņemties patīrīt dzīvokli, dienas gaismā te izskatās diezgan šmulīgi, bet pērļošana ir nesalīdzināmi interesantāka, turklāt šī diena ir pārāk skaista, lai es tā uzreiz kļūtu par mājsaimnieci Turcijā. Manā pērļotājas karjerā ir liels notikums - pirmoreiz esmu izmantojusi veselu diega spolīti un iesāktā kaklarota visticamāk būs jāpabeidz pēc ciemošanās mājās, jo tūlīt beigsies arī pērlītes (arī pērļu paciņa būs pirmā, no kuras izmantotas pilnīgi visas pērlītes). Mazs un ļoti patīkams notikums. Iedomā, veselu diega spolīti un veselu pērļu paku :D! Rota ļoti smuka - tumši zaļa, ļoti, ļoti dzīvīga. Nevaru beigt sajūsmināties par zaļās un brūnās krāsas kombināciju. Kad tās rotas aplikšu, neatiešu no spoguļa, jo citādāk jau pati nevaru redzēt :D<br />Sēžu netālu no loga, kuram žalūzijas uzvilktas līdz augšai, un novēroju interesantu lietu. Es pati esmu liela lūriķe un, ja ir iespēja, vienmēr palūkojos citu ļaužu logos. Mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki dzīvo un izskatās, tāpēc ļoti brīnos, ka neviens no garāmejošajiem cilvēkiem (to ir daudz) nav pat paskatījies manā logā (dzīvojam pirmajā stāvā un to izdarīt ir vieglāk par vieglu). Malači!<br />Pēeeee, te tak nobloķēts "youtube" (turkiem nepatikuši video, kur izķēmots Ataturks), nu neko, būs jāpagaida, līdz Māris ielaidīs manā datorā "youtube" pa apkārtceļu.<br />Jāsāk meklēt brokastis. Ehhhh, viss ir ļoti jauki.Jeeeeee 2urn:lj:klab.lv:atom1:cho:367862009-10-06T23:12:002009-10-06T23:12:002009-10-06T21:15:45Z2009-10-06T21:15:45ZŠodienas sākums pilnīgi nekāds. Pamodāmies (pa nakti mūsu draudzīgie hosteļkaimiņi uzvedās pārsteidzoši klusu, un es pamodos vien reizes trīs) ap pusvienpadsmitiem un lēnītēm kušņājāmāies uz Maltepi. Brokastīs kebabs. Tā arī vēl nav izdevies atrast to īsto. Parasti katram kaut kā pietrūkst. Vienā gaļas par maz, otrā mērces nav, trešā tomātus neliek. Bet gan jau atradīsies īstais kebabs, kā nekā daudz īsto vietu un lietu jau sameklēts - zinu, kur dod garšīgākās baklavas, zinu, kur ir smukākā pasēdētava Sultanahmetas pusē, zinu, kurš ir pieņemamākais vietējais vīns par pieņemamāko cenu, zinu, kurām četrām lampiņām jāsāk nauda krāt, zinu, ka lielāko un lētāko kafiju var dabūt iekš Starbucks un tamlīdzīgi. Kādas 40 minūtes kratījāmies uz Maltepi, brrrrrr, braukšana ar autobusu Stambulā man nu nemaz nepatīk - vadītāji gonko kā traki, pīpina un bremzē tāpat, un mēs tik kūļājamies. Taču viņi prot īstajā laikā nonākt īstajā vietā - vēl minūti ilgāk un man paliktu pavisam slikti. Aizbraucām, iepazināmies ar Burčinu, kurai tik daudz e-pastu rakstīts, notika administratīvu jautājumu kārtošana, man palika garlaicīgi, un gāju uz universitātes kafejnīcu dzert tēju un lasīt grāmatu. Tik tur jau arī angliski nerunā, labi, ka es jau zinu, ka "tēja" ir "čaj" un, ar rokām parādot, ka gribu milzīgu tējas krūzi, dabūju graņonku par vienu liru, līdz šim lētākā. Pētīju "Lonely planet" krustu šķērsu, lai saprastu ko par braukāšanos pa Kapadokiju (ir doma aizlaisties uz turieni nedēļas nogalē kopā ar Matīsu un Elīnu) un Bursu, Izniku un Termālu, kur varētu aizbraukt, pirms novembrī tiek pārtraukta prāmju satiksme ar šīm vietām. Lasīju, lasīju, mēģināju galvā savilkt kopbildi un noguru. Pirmoreiz iemēģinājām Stambulas bankomātu un pārliecinājos, ka viss labi - manu karti apēst negribēja. Priekšā dienas lielais notikums - savākt pekeles no hosteļa-šmosteļa un aizvest tās uz dzīvokli. Atceļā uz Karakoju notrāpījām uz romantisko momentiņu un pa piestātnes logiem noskatījāmies pirmo saulrietu šeit. Atpakaļceļā varēju priecāties par gaismu pār pilsētu. Tk skaisti! Man ir plāns pa šiem mēnešiem kārtīgi izpētīt, kā katrā dienas stundā Stambula izskatās no ūdens puses vienā un otrā virzienā. Tagad zinu, ka braucot no Eiropas uz Āziju pusseptiņos vakarā, var redzēt zeltainu gaismu pār Sultanahmetu un Bosforu. Zinu, ka ap septiņiem ceļā no Āzijas uz Eiropu, kad saules jau norietējusi, skaisti spīd vakara debesis. Un vēl zinu, ka stundas laikā pēc saulrieta iestājas teju melna nakts.<br />Hostelī sapakojām mantiņas, paklausījāmies skandžu (kašķi) kāpņutelpā, un es ļoti nopriecājos, ka šeit vairs nav jāpaliek, tiesa, rīt brauksim pakaļ lielajiem koferiem, negribējās šodien pa tumsu stiept visas mantas. Atpakaļceļā saņēmos pirmajam nelegālajam piedzīvojumam (mammīt, nesatraucies, apsolos neko sliktāku par šo nedarīt!) - kamēr prāmī kāpa cilvēki, pa kluso piebeidzām vienu pīpīti (varbūt tas arī nebija pārkāpums, jo parasti smēķēšanas aizlieguma zīmē cigarete ir nosvītrota, šajā nebija, taču sarkanais rimbulis vienalga bij apvilkts riņķī). Foršākā vieta uz prāmja ir soliņi pie margām - pūš vējš, ūdens tuvu un skatu neaizsedz netīrs logs. Kadikojā gājām ķert taksi, un pirmoreiz šeit vietējais darbonis nebija ar mieru mums uzreiz pakalpot. Stāvam pie takša un rādām, ka gribam braukt, bet mums kaut ko turciski stāsta, pamāj uz ceļu un saka "traffic problem", dīvaini, viņam tak izdevīgāk sēdēt ar mums kopā šajā satiksmes problēmā. Beigās norādīja mums, ka taksis jāķer uz ielas, nu labi, ķeram, piestāj taksists un rāda, ka mums jāiet pie tā, kurš mūs tikko pasūtīja, tad abi taksisti kaut ko sabļāvās un beigās mūs uzņēma tas, kurš uz ielas rūcināja. Aiz viņa tikmēr veidojās mašīnu rinda, bet tas tā, nav jau svarīgi, ja pats tajā rindā nestāvi. Dažu minūšu brauciens piecu liriņu vērtībā un esam klāt - pie Modas Starbucks. Kādu brīdi mulsām par to, uz kuru pusi jāiet, bet pēc brīža jau vērām jaunā mājokļa durvis. Satikām dzīvokļa biedreni Lindsiju, kura laikam ir skolotāja no Amerikas, to noskaidrosim ceturdien, kad viņa ievāksies pa visam. Tā kā viņai pie gultas stāv tā pati Pamuka grāmata par Stambulu, gan jau ka mums būs par ko parunāt. Ar šo būtni man būs jāatrod kopīga valoda arī savtīgos nolūkos - lai pamāca Amerikan English, ehhhh,,, vairāk gan man gribētos, lai man māca British English, un ja vēl to darītu kāds Džūda Lovs....nu labi, Keira Naitlija arī derētu :). Papļāpājām ar dzīvokļa saimnieci, šķiet ļoti jauka un atvērta. Un tararaaaaa - esam vieni paši šeit līdz ceturtdienai :))))) Tralalaaaarampampaaaaa, mums ir mājas, mums ir mājas (ja mācētu, tad saliktu daudzas dejojošās emocijikoniņas)! Un mums pat ir domofons, kas strādā! Dzīvoklis ir ļoti liels, un man šķiet, ka ar laiku kļūs omulīgs, pagaidām tāds diezgan šmulīgs un neiekārtots, virtuvē vēl nav šķīvju, kurus gan drīz sola pagādāt, arī plīts nav līdz galam uzstellēta, tāpēc rīt pie rīsu vārīšanas vēl netiksim, bet tas viss būs. Galvenais, ka viesnīcu un hosteļu laiks ir beidzies! Tikām arī pie pirmā apmeklētāja - kundzes, kura mums kaut ko ļoti cītīgi stāstīja un ik pa laikam ar rokām rādīja kvadrātiņu. Aeeee? Beigās piezvanījām saimniecei un lūdzām, lai parunā. Izrādās, ka gribēja naudu par apsaimniekošanu. <br />Nu ko, jāizpēta rajons! Man te patīk! Man te ļoti patīk! Kluss dzīvojamais rajons, kurā valda patīkams miers, pa ielām staigā kaķi un smuki suņi. Izrādās te ir daudz veikalu un divi no tiem ir bīstamie - beidzot kāda tirgotava, kur var dabūt sieru, kas izskatās pēc siera, un vēl arī visādus našķus un visādi citādi smukus pārtikas produktus. Ir augļu, dārzeņu un zaļumu bode, redzēju pat baziliku. Jāpagaida tikai, kad saimniece mums kādu bļodu atnesīs. Iepirkām svinību vakara vīnu un sākām meklēt, kur dabūt vakariņas. Ak! Nu es tak varu murrāt vienā laidā - te ir diezgan daudz vietu, kur ēst vakariņas. Pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka par manu uzmanību konkurēs kādas četras vietas. Gan jau par tām vēl rakstīšu, taču gods kļūt par pirmo (ak, kas par veiksmīgu izvēli!) vakarētavu jaunajā rajonā tika krogam "Perons". Nu ko gan man vairāk vajag vienam jaukam vakaram - gardu boloņas mērci, mīļoto vīrieti pretī un turku, kurš smuki spēlē ģitāru un dzied turku romances! Interesanta atklāsme - jā, es varu dzīvot jebkur, protams, kas jādara, jādara. Taču labi es jūtos sakārtotā vidē ar vismaz minimālu smukuma un gaumīguma devu. Pareizi Māris saka - mēs esam tikuši atpakaļ Eiropā. Jā, un tāpēc man te patīk. Dzīvojot šādā vietā man būs daudz vieglāk pieņemt Stambulu un tās "eksotiku", ja tā var teikt. Sen nebija nācies izmest sevi no komforta, un es ar lielu prieku tajā atgriežos, kamēr būs tāda iespēja baudīšu un, ja kādreiz ieskābšu, atgādināšu sev par "Erasmus Hostel" (nevienam neiesaku palikt tajā vietā, ja nu vienīgi gribas atrast iemeslu pāris dienas nemazgāties:)). Jauki pasēdējām, ieturējāmies, pakavējos jaukās atmiņās par piedzīvojumiem Stambulā iepriekšējās reizēs, nobaudījām turku kafiju, ko uzsauca viesmīle/kroga saimniece, un viss skaidrs - šī būs mana piemājas pasēdētava. Vienīgi būs jāpiestrādā pie sadraudzēšanās ar darbiniekiem, lai varu viņiem uzdāvināt normālkafijas paku un dabūt tur lielu krūzi ar kafiju un pienu :) Pati brīnos, cik svarīga man kļuvusi ēšana un kafijošana. Tā jau ir - kādu laiku nedabonot to, pie kā pierasts, saprotu, kāda nozīme ir ierastām un ikdienā nenovērtētām lietām.<br />Āaaaaa, mums pie mājas ir ūdenspīpju pīpētava, no kuras jūtams ļoti patīkams aromāts, kādreiz būs jāiemēģina.<br />Cik jauki ir nākt mājās, vēl meklēt, kuras tad īsti ir mūsu durvis, atslēgt savu dzīvokli, ieraudzīt savas mantas un tad.... (tas gan vairs nav jauki) uzzināt, ka dzīvojamo istabu galā nedarbojas elektrība. Rīt būs jāzvana saimniecei un jāsaka, ka viņu šodien piečakarēja ne tikai krāsns licējs, bet arī elektriķi, kuri šeit bija, kaut ko darīja, saņēma naudiņu un laikam neko tā arī neizdarīja. Tagad tupu viesistabas dīvānā un kaifoju. Ej nu sazini, man tagad ir daudz vai maz, bet jūtos ļoti labi. Vakara programmā Pamuka grāmata, vīns un saldi sapņi jaunajā gultā.Jēēēēēēē!urn:lj:klab.lv:atom1:cho:363892009-10-05T22:21:002009-10-05T22:21:002009-10-05T20:10:54Z2009-10-05T20:10:54ZDienas absolūti galvenais un svarīgākais notikums - mēs atradām istabu Modā (kā vakar nopratu no Aksela stāstītā, tas ir Kadikojas smalkākais rajons, tā ka, ja viss noritēs, kā mums gribas, dzīvosim buržuju rajonā arī Stambulā (tiesa Moda nestāv ne tuvu mūsu Antoškas buržujīgumam)). Dzīvoklis ir normāls. Ar lielu viesistabu, dīvāniem, smuku galdiņu (ja varētu, savāktu un aizvestu uz Rīgu), supermazu studijveida virtuvīti un trim guļamistabām. Mēs dzīvosim lielākajā guļamistabā, kas ir kādu gabaliņu mazāka par mūsu guļamistabu Antoškā. Gulta ir, smuks tumši sarkans (!tā ir laba zīme!) krēsls arī ir. Un ir skapis!!!! Beidzot! Šķiet pa šiem bezskapja gadiem būšu aizmirsusi, kā tas ir - iekārt drēbes skapī :) Kaimiņistabā dzīvojot angļu valodas skolotāja no Amerikas, un otri kaimiņi vēl tiek meklēti. Man tā nepatīk hostelī, ka gribējās ievākties jau šodien, taču nāksies vien pagaidīt līdz rītdienai. Pēc saklausītiem šausmu stāstiem par turkiem, kam tīk apkrāpt ārzemniekus (nacionālā īpatnība, vai?), tagad ceru, ka jaukā meitenīt rīt nesavāks mūsu gandrīz pēdējo naudu un neatstās mūs uz ielas. Nu neatstās jau. Sasmējos par sevi - dzīvoklī grida ir klāta ar linoleju, uz kura ir ļoti daudz krāsas pleķu. Ka iegāju mūsu istabā tā jau uzreiz iedomājos - tur vajadzētu paklāju, tur lampiņu (vēlams turku), bet tur kādu smuku bildi, vienā stūrī derētu no viesistabas atstiept to smuko galdiņu un tamlīdzīgi. Būs pamatīgi jāsaņemas, lai neiegādātu smukumlietas, kas padarītu mitekli personiskāku. Ā, nebūs gan - man taču nav naudas :)<br />Pēc dzīvokļa apskates pāris stundas nosēdējām piemājas Starbucks. Māris strādāja, es lasīju Pamuka grāmatu par Stambulu. Pirms tam papļāpājām ar Erasmus studenti no Vācijas, kura arī apskatīja mūsu mitekli un kura tagad dzīvo kopā ar lezbietēm (tas nu gan varētu būt interesanti Stambulā, tiesa, manās iedomās šī pilsēta laikam ir daudz konservatīvāka nekā īstenībā). Lasot šo grāmatu, arvien vairāk saprotu šo to par Stambulas skaistumu un neglītumu. Man ļoti patika šie vārdi (citāts no aptuveni gadsimta vai divus veca darba): "Istanbul, which has some of the most beautiful scenery in the world, is like a theatre and best seen from the auditorium, avoiding the poverty-stricken and sometimes filthy neighbourhoods in the wings". Tā arī ir. Pirmajās reizēs es šeit redzēju lielāko daļu "1. klases" sortimenta. Nu, gribot negribot, redzu arī pārējo. Šodien izlasīju nodaļu par biežajām kuģu katastrofām Bosforā. Par tankeriem, kuru sadursmju izraisītie ugunsgrēki bieži vien noēda visas piekrastē izvietotās "yalis" - koka mājas. Tagad vienā pusē mājas ir gana drošā attālumā no ūdens, bet otrā - piestātnē izvietojušās visnīcas un ēstuves, kuru īpašnieki gan jau ka ir iegādājušies krietnu apdrošināšanas polisi. <br />Pēc Starbucks uzsākām mājupceļu, izstaigājām mūsu rajonu - krietnu gabalu jāiet gar piekrasti, vakaros varēsim romantiski tupēt uz soliņiem un vērties tumšajā jūrā, pēc tam gabaliņš krogu pilnu ielu un piestātne klāt. Nu esam atpakaļ savā ūķī un tukšojam vīnu, kuru Māris aprakstīja kā "E95 benzīna, 2002. gada dīzeļa un "neatceros, kurā veikalā pirkta" terpentīna kombināciju", tā kā šādu kombināciju neesmu dzērusi, teikšu tik to, ka garšo pēc pāris nedēļas ieskābušas un novadējušās suliņas.<br /><br />Rītdienas programmā - brauciens uz Maltepi, kur Mārim jārisina administratīvi jautājumi (varbūt uzzināsim, kā dabūt vietējo sim kardi bez riska, ka pēc mēneša tiks nobloķēts telefons) un kur es tirināšos viņam pie rokas un teikšu - no I'm not studying here, I just came with him to live here for some time. Pēc tam jāizmāna no kāda vietējā bankomāta naudiņa, ko atdot dzīvokļa īpašniecei, un pēc tam jāapkramējas pekelēm un jāpārvācas uz Āziju. Jipiiii! Rīt mums būs vietējās mājas! Ar tādu domu šo nakti vēl izturēšu :)Nakts tirgusurn:lj:klab.lv:atom1:cho:361252009-10-05T15:07:002009-10-05T15:07:002009-10-05T12:24:57Z2009-10-05T12:24:57ZAizmirsu pastāstīt par interesantu skatu, ko pirms pāris dienām redzējām, atgriežoties no Kadikojas Sultanahmetā. Pa dienu Eiropas puses prāmju piestātne ir pilna cilvēkiem un kukurūzas, kastaņu un zivju tirgotājiem. Te valda liels troksnis, un cilvēku tiešām ka biezs. Pie tilta margām darbojas makšķernieki. Arī viņu ir padaudz, tiesa, nevar ne salīdzināt ar tiem bariem, kas makšķerē no tilta. Makšķernieki plastmasas glāzītēs tirgo garneles, vietām turpat uz restītēm tiek ceptas zivis, taču man kā pārtikas tehnologa meitai neceļas ne roka, ne mēle tos labumus pamēģināt.<br />Nu ja, bet par nakts tirgu - nokāpjam no tilta, un es pamatīgi samulstu. Tur, kur pa dienu plosījās cilvēki, šobrīd izklātas segas, uz kurām izlikti visneiedomājamākie krāmi - sākot ar "īstajām" nike/puma/adidas kedām, turpinot ar dīvaina paskata "ādas" jakām un vestēm, protams, neaizmirstam par "zīmolu" smaržām, kurām tieši šeit ir vislabākā cena (kādreiz būs jānoskaidro, cik tas ir),vēl te var dabūt dīvainus gaismekļus, ko spilgti atceros no padomju laikiem - tādi kā žilkas staru pušķīši, kuru gali spīdēja visdažādākajās krāsās (oj, kā apskaudu māsīcu par to, ka viņai tāds bija :D), arī rotas tur bija, somiņas, kurām piešūtie fliteri spīd pa gabalu, un spogulīši, maciņi. Mani visvairāk pārsteidza silto čību sortiments - man šķiet, ka tādas vajadzētu piedāvāt Ziemeļvalstīs, nevis Stambulā, kur ikdienas apavi ir iešļūcenes un šaubos, vai šobrīd dzīvokļos ir diži aukstāks nekā uz ielas (pagājušajā nedēļā vidējā temperatūra bija 28 grādi saulītes virzienā). Pēdējais kadrs no tirgus, kas mans spilgti iespiedies atmiņā - uz paliela ietves kvadrāta izkrāmēti mazu bērnu čībiņzābaciņi - kopā varētu būt kādi piecdesmit, katrs pārītis citādāks un tie izvietoti teju vai ar ģeometrisku precizitāti. Uzkāpju uz gājēju tilta - skats uz priekšu - izgaismota otra Eiropas puse un Galatas tornis, skats pa labi - kuģi, skats pa kreisi - Galatas tilts, skats pavisam pa kreisi - Jaunā mošeja un Suleimana mošeja, skats uz leju - nakts tirgus un bērnu zābaku pleķītis. Ek, Stambula, tu mani nebeidz pārsteigt. Bet, lūdzu, lūdzu, iedod man rīt kaut ko eiropeiskāku, sāku nedaudz nogurt no eksotikas (aozsteidzoties notikumiem pa priekšu - eiropeiskumu dabūju, šodien klīdām pa Galatas stāvajām ielām un ieklīdām diezgan modernā ieskrietuvē, kura man nedaudz atgādināja mūsu Rīgas "Istabu", tiesa, ja konkrēti salīdzina, tad būtu kā tajā anekdotē - ka bruņurupucis nemaz nav līdzīgs zilonim vai kā nu tur bija).<br /><br />Mēs nu uz Kadikoju skatīties trešo dzīvokli. Pirms tam lielais uzdevums - sameklēt Starbucks, kas atrodas Modas centrā. Šā rajona kartes mums nav, bet ja reiz mums izdevās atrast Maltepi, tad šim pasākumam nevajadzētu būt grūtam. Es jau esmu sacerējusies, ka šis dzīvoklis būs īstais un ja tā, tad es varēšu teikt - agrāk ceturtdienās gāju uz "Moda Cafe", bet tagad dzīvoju vienā īstā "Modā" :)<br />Un atkal brauksim ar prāmi. Jipiii!