cho - Post a comment

Aizvakar tēlojām gidus un vadājām Matīsu un Elīnu pa Stambulu. Tā kā esmu jau bijusi Bazilikas cisternā (patiešām iesaidīga vieta), nolēmu pagaidīt pārējos parciņā. Apsēžos, labpatikā izstiepju kājas un sildos saulītē. Nepagāja ilgs laiks, līdz man pievienojās patīkams vīrietis, ģērbts labā uzvalkā, un uzsāka patīkamu sarunu. Pačalojām par šo un to, cik laiciņš labs, cik Stambula brīnišķīga, cik es smuka, un saņēmu piedāvājumu aplūkot citas tūristiem mazāk zināmas cisternas. Turka kungs gods godam pieņēma atteikumu un uzaicināja mani uz tēju viņa ādas jaku salonā (lielākajā un labākajā visā Turcijā, protams). Arī šo atteikumu viņš pieņēma gods godam, vien lūdza izrādīt viņam godu un pieņemt viņa vizītkarti. Nu vai man grūti, pirms atbraukšanas uz šejieni tieši izmetu paprāvu kaudzīti ar dažādām Stambulā iegūtām vizītkartēm, tagad varēšu taisīt nākamo. Atvadījāmies, novēlējām viens otram patīkamu dzīvi, es karalienes laipnībā uzklausīju vissaldākos komplimentus un to, ka ja man kādriz apnīk mans latvju boifrends, lai nākot pie viņa, un ja man kādreiz sakārojas labu ādas jaku, lai arī nākot pie viņa. Došot man labumlabās atlaides. Nu paldies un jauku dienu!
Ieņemu savu sēdvietu, nepaspēju ne izstiept kājas, kā vēl viens kundziņš klāt. Ģērbts vēl labāk par iepriekšējo, angļu valoda vienkārši lieliska un papildus sarunām par to, cik laiciņš labs, cik Stambula brīnišķīga, cik es smuka, padalījāmies arī ceļošanas pieredzē, pārdomās par mīļākajām pilsētām un gudros spriedumos par situāciju Dubaijā. Sēdēju un pie sevis smīkņāju - nez cik ilgs laiks paies no komplimenta par manām burvīgajām saules pielietajām acīm (kuras īstenībā ir pelēkas) līdz uzaicinājumam uz tēju un aicinājumam aplūkot ādas jakas. Izrādās, novērtēju šo cilvēku nedaudz par zemu - uzaicināja mani kopā pavadīt atvaļinājumu salās un apskatīt viņa paklāju veikalu (lielāko un labāko visā Turcijā, protams). Sapratu, ka viņa veikals ir blakus cisternai, tāpēc nolēmu aiziet ar. Līdz šim neesmu redzejusi nevienu turku paklāju, kas man patiktu, a ja nu Dieviņš man atsūtījis lielisko paklāju ar lieliskā paklāju tirgotāja starpniecību? Izrādījās, ka veikals noslēpts šķērsielā un ir tīri glīts, nepaspēju ne attapties, kad jau sēdēju smalkā krēslā un pieci turki dancoja man riņķī un izrādīja paklājus. Sapratu, ka labi nebūs un sūtīju Mārim īsziņu, lai zvana un glābj. Cik reizēm maz vajag, lai viens nobriestu lielai skandžai, bet otrs teju sirdstrieku dabūtu - veikalā nebija zonas, un es to nezinot uzmetu lūpu, ka mans bruņinieks mani neglābj, bet mans bruņinieks tikmēr skraidīja pa Sultanahmetas ielām, meklējot savu naivo un pārlieku pieklājīgo draudzeni. Kad mans savaņģotājs saprata, ka tūlīt ņemšu kājas pār pleciem, pēdējo reiz izmēģināja laimi un aicināja pusdienās, atvaļinājumā un vispār visur, kur vien vēlēšos. Atbildot uz to, ka nez vai manam boifrendam tas patiks, viņš gari un plaši stāstīja, ka vispār jau turku vīrieši labāk nekā visi citi zina, kas sievietēm vajadzīgs. Nu par to debatēt man laika vairs nebija, kā nekā bija jāiet atpakaļ pie mana latvju bāleliņa, kurš bez visiem paklājiem un salām, ir īsts dārgumiņš.
Tomēr viena lieta gan - turki atšķirībā no latviešiem (protams, es nenoliedzu un pat zinu, ka pastāv izņēmumi) ir apguvuši to, ko mana mīļā, psihā Brī no "Bīstamajām mājsaimniecēm" pārmeta savam vīram: "Pēc visiem šiem gadiem tu tā arī neesi iemācījies, ka ir reizes, kad labāk paklusēt, un ir reizes, kad labāk pamelot". Jap, man ir pilnigi vienalga, kādu mērķu vārdā tas tika darīts, bet bija ļoti patīkami saņemt komplimentus, no kuriem daži pat bija nedzirdēti, tie palīdzēja izslieties taisnāk un spogulī pirmās ieraudzīt "saulespielietās acis", nevis jauno pumpu, kura "noteikti ir pirmais, ko var pamanīt manā sejā" :D. Bet vispār, turpmāk sēdēšu uz soliņa ka pielīmēta un nekādus paklājus neiešu skatīties, nav manā gaumē. Turklāt Māra vārsmas no rītiem un vakaros par ēzeļiem pie liras un modinātāja skaņām, kas atgādina laumiņas, kuras pa skārda bundžām danco, neviens turks nevar pārspēt.