cho - October 9th, 2009

Pēc pērļošanas rīta cēliena izsalkums sadeva manam mūzim iekšās, un man neatlika nekas cits kā iet meklēt brokastis. Tālu nebija jādodas - izgāju no mājas, pagāju garām šīšotavai, gaļas veikalam un sajutu smaržu! Wow! Nu ta kā pie vietējās franču maiznīcas! Jap, te ir konditoreja (izrādās Eiropeiskajā Āzijas krastā konditorejas ir ik uz stūra), un es tur pavadīju laimīgas rīta stundas. Gāju iekšā, bakstīju ar pirkstu pie kārotajām bulciņām, tiku pie kafijas, ko aizlienēja no kaimiņu kafejnīcas, jo beķerejā tikai šķīstošo dod. Tā es tur sēdēju, dzēru, ēdu, lasīju, pīpēju, skatījos uz cilvēkiem un kaifoju. Un reko izlasīju - viens no rakstniekiem, kas par Stambulu rakstījis kādu gadsimtu un vēl (ne)daudz atpakaļ saka šitā "[Istanbul's] magnificent views need light and a clear point of view, for like stage sets, they lose their attraction when seen from closer: distance endows the scenery with magnificence, allows its dull, narrow, steep, filthy streets, its disordered heaps of houses and trees, to be "coloured by the palette of the sun" (nu gluži kā lieliskie skati, kas paveras no prāmja vai kāda uagstāka punkta, no kura var ar sajūsmu lūkoties uz skaisto pilsētu). Katrā grāmatas nodaļā jūtamas rakstnieka (Pamuka) skumjas - vai drīzāk melanholija, kā viņš pats raksta - par šīs pilsētas likteni. Palasot par tik ļoti seno turku vēlmi rietumnieciskoties un eiropeizēties (kura man nedaudz atgādina laikus, kad Latvijā nevarēja dabūt ne džinsus, ne botas un kad Gerkena veikala skatlogi bija pilni ar dīvainām "no rietumiem" vestām lietām), kļūst skaidrs, kādēļ šī pilsēta izskatās tā, kā izskatās. Grāmatā ir paustas skumjas par to, ka, mēģinot pietuvoties rietumiem, turki ir atmetuši tik daudz ko sev unikālu un tikai viņiem piemītošu, par ko lepnuma vietā izjutuši kaunu. Teju vienīgais, ko reformās neizdevās iznīdēt (lai gan ļoti mēģināja) ir klaiņojošo suņu bari. Sultanahmetā tos nevar redzēt, taču mūsu pusē suņu ir daudz un dažādi. Mans mīlulis ir balts sunītis, kas ļoti daudz laika pavada izbāzis galvu pa pirmā stāva logu un saņem katra otrā garāmgajēja mīļuma un sajūsmas apliecinājumus, un kā nu ne, viņš ir tik ļoti, ļoti smuks!(izskatās viņš līdzīgi kā šeit redzamais četrkājis(http://whimsicalagnesiga.wordpress.com/2009/09/21/rudens-raza/, jāparitina uz leju, līdz parādās suns). Ir redzēti arī daži mazāka izmēra sunīši, taču lielākoties pa šejieni pastaigājas lielie suņi, un gandrīz visi ir gaišās krāsās, ielas suņi lielākoties ir gaiši brūni (taču, kad viszinīgi pie sevis šito nodomāju, uzreiz ieraudzīju divus melnus, taisnības labad gan jāteic, ka tie ir vienīgie tumšie, ko esmu šeit redzējusi). No sākuma no viņiem baidījos, bet tā kā viņu te patiešām ir daudz, man būtu jābaidās visu laiku. Viņi nemaz neizskatās agrsīvi, varbūt tikai nedaudz skumīgi. Otra unikalitāte, kas nekur nav pazudusi - uzmacīgie pārdevēji :)
Nu ja, ēdu savu brokastu bulciņu, pukojos pie sevis, ka pārāk sausa un vispār maize vien ir, un Pamuks man sadeva pa asti - viņš pieminēja rakstniekus, kas šeit viesojušies pirms gadsimta, diviem (lielākoties franči) un aprakstījuši Stambulu kā čuhņu, kurā civilizācijas nekādas, cilvēki staigā neglītā apģērbā, viss ir nesmuks, visur viens vienīgs haoss, pārāk daudz sabrukušu māju, pārāk daudz eksotikas, pārāk daudz šitā, pārāk maz tā un pārāk nesmuks šitais. Un tas tikai tāpēc, ka šie cilvēki - tāpat kā daudzi pirms un pēc viņiem, mani ieskaitot - nejēdz paiet pāris soļus tālāk un pameklēt šajā pilsētā vēl ko bez Zilās mošejas un pārējiem top 10 saraksta elementiem un palūkoties uz sabrukušajām mājām kā uz - banāli jau skan - laika un vēstures lieciniecēm (lielākoties tās nodegušas kuģu katastrofu izraisītajos ugunsgrēkos). Citiem vārdiem sakot - nemeklē Eiropu, kur tās nav, un nepuksti, ja nevari to atrast, jo tās gluži vienkārši te nav. Kāpēc lai Turcijā izskatītos tā kā izskatās Parīzē? Vai Londonā? Vai Rīgā? Smieklīgi gan tas, ka mūsu krasts ir daudz eiropeiskāks nekā pati Eiropas daļa, un šeit ir tā civilizācija, ko pirms nedēļas meklēju tūristu centrā. Un tomēr - es aizbraucu uz Turciju un tur meklēju Rīgas labās bulciņas, pukojos, ka kruasāns nav pietiekami francisks, kafija nav pietiekami amerikāniska, ēdiens nav pietiekami latvisks (lēts un tīri labs), ielas nav pietiekami tīras un nepiebāztas, pārdevēji nav pietiekami taktiski un tamlīdzīgi. Dāāāāā, tiešām kauns par sevi. Laikam eksotika diendienā sagrieza galvu un radīja vēlmi dabūt ierasto un pazīstamo. Un es paguvu aizmirst, ka jau labu laiku man mīļa taktika ir skatīties griestos/debesīs, ja grīda un sienas/zeme un apkārtne ir nesmukas. Bet debesis Stambulā ir skaistas.Visvisādās krāsās un lielas.
Bet atbildi uz manu jautājumu Pamuks pasniedza šitā - "When the Empire fell, the new republic while certain of its purpose was unsure of its identity; the only way forward, its founders thought, was to foster a new concept of Turkishness, and this meant a certain cordon sanitaire from the rest of the world. It was an end of the grand, polyglot, multicultural Istanbul of the imperial age; the city stagnated, emptied itself out and became a monotonous, monolingual town in black and white."
"....But for those of us who watched the city's last yalis, mansions and ramshackle wooden houses burn down during the 1950s and 1960s, the pleasure we derived had its roots in a spiritual ache different from that of the Ottoman pashas, who thrilled to them as spectacles; this is the guilt, loss and jealousy we feel at the sudden destruction of the last traces of a great culture and a great civilisation that we were unfit or unprepared to inherit in our frenzy to turn Istanbul into a pale, poor, second-class imitation of a Western city."
Skumji. Māris drošvien teiktu - eta žizņ.
Nodomāju, ka labošos un mazāk meklēšu eiropeisko un vairāk mēģināšu izbaudīt turcisko (droši vien priekšā man vēl ilgas nezinīša pārdomas par to, kas gan mūsdienās ir īsti turciskais, ja man nav īsti skaidrs, kas, piemēram, ir latviskais). Viens no pirmajiem soļiem - paēst vakariņas vietējā ieskrietuvē sanāca tāds paklibs, jo nu tiiiiik negaršīgi :( Bet tas nekas, rīt iesim uz veikalu un sāksim kaut ko bedzot gatavot paši.
Atvedām pēdējās mantas no hosteļa un priecīgi devāmies uz jaunajām mājām. Prāmī nopētīju ārkārtīgi resnu (domājams, pie vainas slimība, ne rijība) onkuli, pēc laba brīža ieraudzīju viņu vēlreiz taksī, kuru pēc ilgiem mūsu neveiksmīgiem mēģinājumiem mums noķēra kāds vietējais. Pārrodoties mājās uzzinājām labu ziņu - elektrība ar trešo mēģinājumu esot pilnībā sataisīta, un mums ir arī karstais ūdens. Forši :)

Dienas prieks saistībā ar mājām - Zaikas sveicienbilde un garumgarš meils no Deičuļa, ak, kā man patīk lasīt garas vēstules, līdzīgi kā ar biezajām grāmatām bērnībā - priecājos, ka tās ir biezas un vēl nebeidzas, jo varēs lasīt un lasīt.