Zaņ - [entries|archive|friends|userinfo]
Zaņ

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jul. 11th, 2019|04:47 am]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
"game over," es sev pēdējā laikā diezgan bieži saku. īsti nezinu, ko es ar to domāju, bet tie vārdi mistiskā veidā vienmēr uznirst virspusē.

vakar bija tā slavenā septiņu gulētāju diena. un ielija. un droši vien turpinās līt vēl septiņas nedēļas. mēs pērkam mellenes Vidzemes tirgū pie laipnas tantes, kas tās lasījusi Limbažu puses mežos. apēdam tās,sapņodami par mežiem, uz kuriem netiekam, jo laiks vienkārši pazūd.

mēs riktējamies uz lielākiem un mazākiem remontdarbiem, skumstam, mīlam bez atbildes, jo tā esam iekārtoti - mums vienkārši ir jāmīl arī kaut kas cits, kas atrodas ārpus mums pašiem.

viņdien biju iekāpusi mašīnā ar ieplaisājušu priekšējo stiklu. debesis todien bija zilas, zilas, mākoņi- balti, balti. luksofors miedza ar savu oranžo aci un es iedomājos-lūk, ja es būtu dziedātāja,tad skats, kas paveras caur šo ieplaisājušo mašīnas priekšējo stiklu būtu mana pirmā un vienīgā albuma vāciņš.

par mērķiem runājot.. sapratu (vai arī beidzot nofomulēju vārdos), ka man vairs negribas domāt par to, kā izskatos. vispār. pat pozitīvā ziņā ne. t.i., man vienmēr patiks ik pa laikam smuki uzkrāsoties, sapucēties, bet es gribētu, lai tā ir kā spēlēšanās vai kā mākslas projekts ar manis iesaistīšanos, lai man pašai būtu interesanti, kas no tā var sanākt. gribētu, lai mans ķermenis ir tikai tāds gleznas rāmis - krāsiņas, gaismēnas un mākoņi, kas slīd visam pāri. nevis visa šī mūsdienu uzspiestā ieciklēšanās uz pievilcīgumu / nepievilcīgumu, tievumu / resnumu. es nezinu, kā to panākt un vai tas vispār iespējams, bet man patīk, kā tas skan – nedomāt par to, kā izskatos. ļaut sev būt.
linkpost comment