Zaņ [entries|archive|friends|userinfo]
Zaņ

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 26th, 2019|04:47 pm]
novērojums: visiem tagad patīk Fredijs Merkūrijs, pārgājieni un kas nu tur vēl tagad skaitās aktuāli, es pat nezinu. ha. bet man jau arī. ar mazu sirds nostūri, bet patīk.

šorīt desoju (cik šausmīgs vārds) pakaļ trolejbusam, jo aizbildējos kamenes. kur var pilsētas centrā būt viņu tik daudz un dikti? skaistas un piktas tās zumzinājās pa Barona ielas apstādījumiem. un es no tā skata - no tā, kā tās tur ņēmās - kaut ko paņēmu sev. bet no vēja es aizņēmos drosmi.

te piestāvētu gaisīga piebilde, kaut kas tāds kā "summertime... and the living is easy", bet tas liekas tik nodrillēti jau. bet kas tāds nav? kas vēl nav nodrillēts, kas vēl nav neizdilis līdz caurspīdīgumam?

bet tas droši vien ir cits stāsts kādai citai dienai. bet citādi - lecam pa vecam. ilgojos pēc suņpurna. saulgriežos tiku ārpus pilsētas, tur bija tik viegli un labi, un mieeeeers. kaut ātrāk kaut ko tamlīdzīgu varētu atkārtot.
linkpost comment

[Jun. 24th, 2019|09:55 am]
vispār sākotnēji šī bija iecerēta kā slepenā mēteļa iekškabatiņa, kas paredzēta manām tievēšanas piezīmēm. līdz šim man ar visu to lietu iet tā, it kā es nesaprastu man uzdotā jautājuma būtību un runātu riņķī un apkārt vien, izvairoties no atbildes.

taču šorīt patiešām uzkāpu uz svariem. pēc ilgākiem laikiem. svētki nosvinēti godam, tā tas saucas. saku sev, ka bēdāties es drīkstētu tad, ja es būtu patiešām centusies, ieguldījusi lielākas vai mazākas, tomēr pūles. šorīt man vienkārši nav attaisnojuma. ir vienkārši viens liels "celies taču un ej, un ko tu vēl gaidi".

par iešanu runājot... aizvakar ieviesu viedpulksteni. pagaidām draudzējamies. patīk, ka tas iepīkstas un iemirgojas ziņa "tā turpināt!" mirkļos, kad cītīgi lipinu soli pie soļa. un viņš ir tāds smuki gaišroooozā. :}
linkpost comment

[Jun. 22nd, 2019|07:41 am]
mīļzvēram šodien 2 gadi un cīsiņu torte jau brokastīs, hihī. visi novēl "Happy Barkday" un pabužina pie austiņas. :))

citādi - vēstuļrakstāmā sestdiena. rakstu cilvēkam, ar kuru nesen tikos klātienē, bet vēstulē skaidroju, ka tas tomēr ir kaut kas cits - tikties ar vēstules starpniecību. reizēm man pat liekas - kaut kas pavisam cits. vēstules, starp citu, esot vienīgais veids, kā vientulīgumu apvienot ar labu kompāniju. neatceros, kurš to teicis, un slinkums meklēt, bet man patīk, kā tas skan, un, manprāt, pateikt vēl precīzāk nemaz nebūtu iespējams.
linkpost comment

[Jun. 18th, 2019|06:41 pm]
savādo dienu virkne turpinās.
mikriņā pie Stokmana iekāpa Vestards Šimkus. parasts mirstīgais ar miesu un asinīm. šķita ļoti kautrīgs, pilsētas steigā tik pat iederīgs ar saviem garajiem pianista pirkstiem kā sienāzis, kas no pļavas nokļuvis pilsētā, bet smaidīgs, atpūties, tāds kā izvējojis no sevis visus mažorus, minorus.
gribēju pasveicināt, apjautāties par tuvākajiem koncertiem, bet iekodu sev mēlē, jo iedomājos, ka varbūt viņam nemaz nepatīk, ja tā baksta.
tantei, kas sēdēja turpat netālu, uz iepirkumu maisiem pa virsu bija uzmesta tikko plūktu piparmētru buntīte, kas piesmaržināja visu transportlīdzekli.
braucu un domāju par piparmētru tēju, par to, ka man tagad droši vien ir tā mana klusā, puslīdz sakārtotā, bet ļoti ļoti skumjā dzīve, kādu es sev iztēlojos, kad pirmoreiz (un tagad liekas, ka arī vienīgoreiz) uzzināju, kas ir mīlestība.
es viņam toreiz tā arī teicu - zini, man liekas, ka man būs dzīvojama mana klusā, puslīdz sakārtotā, bet ļoti skumjā dzīve.
viņš pasmējās un teica, ka tāda dzīve nemaz nav iespējama.
bet zini?
ir, ir tāda iespējama.
ir.
par visiem 100.
linkpost comment

[Jun. 17th, 2019|05:52 pm]
šajā sapnī, kas tik ļoti atšķiras no visiem pārējiem, es pamāju ardievas visam, ko esmu pazinusi līdz šim, un vairs neturos. vējš to, ko saprotu ar vārdu "viss", paceļ arvien augstāk un augstāk kā nejauši vaļā atlaistu un nesaķertu balonu, līdz tas pazūd skatienam.

man nav ne spēka, ne vēlēšanās izskaidrot, ko es ar to domāju - es tikai zinu, ka tas ir kaut kas. tas patiesām ir kaut kas. kaut kas tāds, kas nomierina, izlīdzina manu elpu vakaros, kad vēl atrodos uz sapņa un nomoda robežas.

šī bija savāda diena. ar lietu kā miglu, kas ieskauj sīku pilienu veidā un no kuras nav glābiņa. bet tagad - visa šī saule, viss šis gaišums.
linkpost comment

[Jun. 17th, 2019|05:39 am]
Pēdējā laikā atpalieku, kad runa ir par lasīšanu, grāmatām. Jau mēnesi nevaru pa īstam pieķerties pie tā paša Pamuka. Pareizāk sakot, tā ir tik sulīga, jaudīga literatūra, ka man vienmēr pietiek ar vienu mazu rindkopu, lai tiktu pie sāta sajūtas. Izlasu vienu, divus teikumus un apstājos, jo varu tos apdomāt stundām, reizēm pat dienām ilgi, traukus mazgājot vai apdarot citus sīkus, bet neatliekamus darbiņus. Vakar malaiziete, ar ko ik pa laikam sarakstos, atsūtīja dažus stāstus, viens no kuriem man patika diezgan ļoti: http://www.lightspeedmagazine.com/fiction/key-st-medusas/

Nu, tā es te knibinos ap vārdiem. Pašai man nav, ko teikt, gandrīz nekad. Vairs.

Vietējās humpalās šodien pievedums. Iešu lūkot, ja pēc darba vēl kaut ko gribēsies. Ja nepāries.

Saldējums bija ok. Pistāciju, liekas.

Debesis šorīt tik pelēkas, ka gribētu tās pārkrāsot necaurredzami melnas. Tā teikt, ja nav, tad lai nav.
linkpost comment

[Jun. 16th, 2019|08:34 am]
Šogad man patiesi ir sajūta, ka esmu noķērusi vasaru plaukstā tieši tik daudz, lai pietiktu man pašai un varētu padalīties ar vēl kādu. Jūra, saule, vējš... Vasarā ir tik viegli negribēt neko vairāk par to, kas tev jau ir, vai Tev tā nešķiet?

Izdomāju sev mērķi šodienai - smuki saposties un aizstaigāt uz tālo veikalu pēc kāda saldējuma, kas vēl nav pagaršots. Atpakaļceļā to notiesāt un uzrakstīt par to, kā man tas garšoja vai negaršoja, šeit. Nu, tāpat vien.
linkpost comment

[Jun. 15th, 2019|02:56 pm]
klausos, kā aiz atvērtā loga garajā, šovasar, šķiet, vēl nepļautajā pagalma zālē ērtāk iekārtojas kaķis. aizveru acis un turpat vien esmu, kur vienmēr - aiz saviem aizvērtajiem plakstiņiem, kaut kur pa vidu starp neskaidrām priekšnojautām un skaidru zināšanu.

manai šodienai kabatā viena slikta un viena laba ziņa. nezinu, ar kuru sākt. taisnības labad gan jāpiebilst, ka tā viena sliktā vēl var izvērsties par labo, tāpēc pagaidām tikai gaidu, kad atskanēs durvju zvans.

joprojām nav nekādu plānu vasaras saulgriežiem. labprāt to tā arī atstātu.
linkpost comment

[Jun. 14th, 2019|09:35 pm]
...un, ja ne kam citam, tad vēju locītām koku galotnēm gan varētu kaut ko apsolīt. ka skatīties tajās varētu mūžīgi mūžos un āmen. piemēram.

pa-bam.

Aminatai skaista tā viņas jaunā dziesma, bet vienmēr esmu tai meitenei ticējusi. ka viņai nevajag neko citu no malas, tikai balsi un varbūt vēl klavieres.

tev ir maiga vara tāda
kas lēni, klusām ārda
un gāž uz lāpstiņām
linkpost comment

[Jun. 14th, 2019|08:34 pm]
Astīti-pa-zemi-velkamais nogurums tevi panāks, lai vai kā tu steigtos vai nesteigtos, nebaidies, draudziņ.

Nedēļa pagāja kaut kā. Pirmdien un otrdien nevarēju savākties, atlikušās dienas dzēru papildus kafijas, lai tiktu galā.

Šopēcpusdien bildēju mušu uz mežrozītes. Muša parastā, sūdu, bet skaista.
Pagalma bērni saskrēja ar saviem skrejriteņiem, kaķiem un vienradžiem skatīties, ko daru, krūmos ielīdusi.

Citu dienu uz vadiņiem augstu virs visa satupušie baloži piedūkoja pilnas ausis, Vidzemes tirgū izlasot savā līdzpaņemtajā trauciņā zemenes.

Todien bija skaisti mākoņi kā tās putiņas virs kafijas, kur var kaut ko uzzīmēt.

Vējš beigās sapūta melnu nakti un pamatīgu gāzienu.
Zemenes pat vēl nebija paspējušas atdzist.
Saldas gan.
Grieķijas.
linkpost comment

[Jun. 13th, 2019|04:43 am]
Pagājušonakt nolieku vāzi ar baltajām peonijām tuvāk pie gultas, jo tās ir tik skaistas.

Tās tikai tagad izlēmušas, ka vēl nevītīs, un sasparojušās zied uz velna paraušanu, zied tā, it kā zinātu, ka atgriešanās nav iespējama, ir tikai jaunas tikšanās. Par spīti visam tās zied. Kā baltas krāsas kārta pāri visādiem melnrakstiem tās raisās vaļā, smagiem ķekariem gulst pāri manam miegam.

Ieelpot un ieelpot smaržu, līdz tā piepilda plaušas līdz sīkākajam kapilāram.

Šī dziesma ir vienmuļš motīvs, tā tieši tā arī beidzas, kādas tev radušās asociācijas - ar viļņiem, kas satiek krastu. Atkal un atkal.
linkpost comment

[Jun. 12th, 2019|06:16 pm]
no rīta saule nočurkst tev pretī kā uz pannas uzmests sviesta gabaliņš, kad iznirsti no vārtrūmes tumsas.

pa vidu dienai ir darbi un steiga, divarpus izmocīti smaidi un tieši vienas kafijas par maz.

atpakaļceļā mikriņā tu sēdi blakus mazai meitenei un viņas mammai. meitene nemitīgi čivina par visu, ko redz, katra teikuma galā piekabinādama "vai ne?".

"būtu forši, ja vasarā mikriņiem būtu nolaižami jumti kā tām mašīnām, kurām nav jumta...," meitene saka.

"kā kabrioletiem," nožāvājas sieviete.

"...bet ziemā riepas varētu atskrūvēt un to vietā pielikt klāt slēpes, vai ne?"

un tu pasmaidi un neatceries, kad pēdējoreiz būtu smaidījis tā.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]