nākotnes durvīs

lietus.
slapji mīksti mati.
retas, bet mīlīgas ziņas
un kafija.

man ļoti svilst vaigi pēdējolaik.
it īpaši kreisais.

mana ōme man šorīt stāsta par saviem laikiem. nē, ne pārmetoši pamācoši - manos laikos tā nebija, bet tā. vienkārši. kā bija. un ir bijis patiešām aizraujoši. visas tās laiku un dzīvesvietu maiņas un politikas. bet tur iekšā tāds, nu Tāāds pozitīvisms, par spīti visām grūtībām un problēmām. tāda. pašpaļāvība un ticība labākai nākotnei. viņa man stāsta par manu mammu, azerbaidžāni un par tāliem radiem, par to kā izsūtīšanas laikā dzīvojušies šķūni, par izšaušanām un par labsirdību, par fotogrāfijām un augļu kastēm, par slimnīcām un darbu, par jaunībās mīlestībām un visvisādiem ģenerāļiem, bagātniekiem, kas gribējuši viņu precēt. bet viņa vienmēr ir palikusi uzticīga manam ōpim, kaut viņš jau sen kā miris, pat vēl krietni pirms manas dzimšanas. tāds naivums [?]. un šodien es jūtu no kurienes man tas aizrautīgais naivums, tā drosmīgi spītīgā neatkarība, tāds kareivīgums un asā mēle. un top sajūtiski skaidras daudzas lietas un ilgas, kas manī vienmēr neizskaidrojumi mitušas.
es šodien saprotu tos, kas vienmēr teikuši, ka esam līdzīgas. lepojos.

pirmoreiz redzu puisi ar Tik dziļām, izteiktam vaigbedrītēm.
tauriņveidīgas sajūtas vēderā.
es pēdējā laikā pavisam apzināti meklēju iemīlēšanos. man vajag tikai to sajūtu. to narkotiku un spēcīgo enerdžīdrinku, kas ļauj paveikt Tik daudz un tik pozitīvi.
man vajag lidojuma sajūtu. par tālāko es nedomāju.
tikai meklēju iedvesmu. kaimiņā, pastniekā, gubu mākoņos, mičiganas vēstulēs, vilcienā pretimsēdošā skatienā, mūzikā.

un vēl es gribu salīt. daudz smieklu un sajūsmas!

spīd saule, bet vējš ir traks. tas bužinās manus matus un plandīs svārkus, un, mulsi smaidīdama, es vērošu slīdošos mākoņus un ik pa laikam atmetīšu acīs krītošās matu šķipnas. man ausī dungos māri šverns, bet varbūt es dejošu arctic monkeys ritmos.

nekas vairs nav tā.
bet būs tikai labāk.
arvien un vēl.
ļoti.

melns, nedaudz ieburzīts krekls. pajukuši mati. sarkanas lūpas.

tur ir daudz.
bet es esmu tikai sev.

Es saprotu. Gan Tev, gan man ir diezgan.
Diezgan.

mēs stiepjam un stiepjam un stiepjam gumiju.
bet Tev sāpēs, ja es to palaidīšu vaļā.

mēs dzērām tēju un runājāmies.
kā parasti.

atšķirība tikai tā, ka šoreiz es to darīju no brīvas gribas, izbaudot.
nevis kā pienākumu uzklausīt un atbalstīt.

labi. es vairs necentīšos Tevi izprast. meklēju zemtekstus, kuru nav. pārprotu sacīto un aizraujos ar skatienu, iedomājos [sa]jūtas, kuru patiesībā nav.
bet tā vairs nevar. nē.

pasaki man visu, lai es varu aiziet.

Esi sveicināts Neprāts,
no šodienas es sāku dzīvot!