Kopš pirmās un vienīgās reizes, kad lietoju meskalīnu bija pagājis vairāk kā gads, un ieprikšējais trips bija atstājis patīkamas atmiņas. Cik atceros tas izpaudās kā pacilāts emocionālais stāvoklis, pastiprināta muzikālā uztvere, vienu vārdu sakot: everything was making sense and was beautiful. Kā spilgtāko momentu atceros iziešanu uz balkona saulrieta laikā, kad apkārtnē skanošās industriālās skaņas radīja harmonisku un ritmisku muzikālo noformējumu (un tad es sapratu industriālo mūziku).
Šoreiz tripot nolēmu savā jaunajā dzīvoklī, tādejādi to iesvētot. No drauga krājumiem dabūju trešdaļu paciņas kaltētu San Pedro kaktusu, kas pēc atsauksmēm savu darbu spēj darīt godam. Tā kā kaktusu ekstrakcija (tējas vārīšana) jau tika veikta agrāk, šoreiz tā tika veikta samērā ātri un efektīvi. Katliņā ielēju labi daudz ūdens, lai novārījums nepārvēršas par gļotainu masu (kā tas notika iepriekšējo reizi), piespiedu klāt citrona sulu, pēc pus stundas šķidrumu caur marli nofiltrēju un procesu atkārtoju trīs reizes. Rezultātā iegūto brūno šķidrumu ietvaicēju līdz vienas krūzes tilpumam. Jā, un te sākas visa procesa grūtākā fāze: dabūt vispretīgāk garšojošo substanci cilvēces vēsturē (pie tam ar visnotaļ ģļotainu konsistenci) mutē un sekojoši vēderā (un to tur arī noturēt). Pirmajā reizē tas vēl likās daudz maz ciešami, taču šoreiz viss process prasīja lielas pūles, un pirmā stunda pēc iedzeršanas bija cīnīšanā ar nelabumu (apgulšanās gultā krietni palīdzēja). Tālāk jau nelabums vairs nebija aktuāls.
Neliels emocionālais pacēlums sākās jau pēc 20 minūtēm pēc iedzeršanas, pēc stundas sākās vizuālie efekti, bet pēc pusotras stundas trips jau bija spēcīgs. Pirmā lieta, kas mani pārsteidza bija tieši vizuālie efekti, iepriekšējā reizē tādu vispār nebija, bet sasniedzot kumlināciju tie bija tik intensīvi, ka visādi tur LSD un sēnes vienkārši nobāl. Sākumā sāka kustēties ornamenti uz tapetēm, veidojot koncentriskus apļus. To visu papildināja nedaudz izkropļota telpas perspektīva. Kā vēl viens effekts jāmin treiseru veidošanās aiz kustīgiem priekšmetiem, ātri pavicinot roku, tās attēls palika sākotnējā vietā apmēram sekundi ilgi. Viendimensionāli attēli saka kļūt telpiski, piemēram, atspīdums no grīdas krāsas pēkšņi likās kā dažus centimetrus bieza šķidra substance, kas izlijusi uz grīdas un nedabiski spīd. Šo visu efektu apkopojumā ar mūzikālo pavadījumu un ritmu varēja redzēt fantastiskas lietas. Sēžot virtuvē uz grīdas un vērojot tur izlijušo ūdens pilienu šķietamo kustību, muzikālā rima rezultātā tie sāka pulsēt, tiem pievienojās krāsas atspīdumi, plaisas, putekļi, līdz sasniedzot noteiktu frekvenci visa aina savijās ar elektrificētiem diegiem, kas tālāk sāka vīties man visapkārt un cauri mani, līdz es sajutos kā visas šīs sistēmas neatņemama daļa, kā elektromagnētiskais starojums (tobrīd tas man asociējās ar filmu Matrix). Brīdi vēlāk guļot istabā uz grīdas (jā, man patīg gulēt uz grīdas), grīdas krāsojums sāka plūst kā ūdens manā virzienā un es sapratu, ka es nevis guļu bet gan rāpjos pa klinti, gar kuru tek ūdenskritums. Ārā iet es neuzdrošinājos (un labi, ka tā), bet pa logu skatoties uz apgaismoto pagalmu un pīpējošo kaimiņieni tas likās kā kadrs no sirreālas filmas, viss likās tik miniatūrs un nedabiski krāsains. Jāsaka gan biju vīlies vienā lietā - muzikālā uztvere netika īpaši ietekmēta, bija brīži, kad skanošā mūzika aiznesa sev līdzi, bet biju gaidījis ko vairāk.
No garīgā viedokļa skatoties trips neizraisīja nekādu dziļu emocionālo pārdzīvojumu vai atklāsmi. Dažbrīd gan uznāca neapvaldāma tieksme pasmieties par sevi vai dzīvi kopumā, vai atklāt sevī slēptās pirmatnējās dzīvnieciskās raksturiezīmes, tomēr vērtīgu atziņu gan bija maz (varbūt visu jau esmu atklājis?). Kopumā trips ilga 12 stundas, tad uznāca nepārvarama vēlme iet gulēt, lai gan efekts nebija pilnībā zudis. Pēdējās stundas pavadīju zīmējot, un jāsaka, ka zīmēt tādā stāvoklī ir ļoti patīkami, īpaši ja uzzīmētais ir spējīgs transformēties tavā acu priekšā un krāsas ir tik spilgtas, ka to ir grūti aprakstīt.
Kopsavilkumā varētu teikt, ka šoreiz meskalīns atklāja savu īsto raksturu. Pie lielākām devām tas nav tik maigs kā šķita sākumā, tomēr neierauj tādā bezdibenī kā sēnes. Mans nākošais kaktusu trips gan laikam būs tikai pie dabas, jo izskatās, ka tur tam varētu būt vispiemērotākā vieta.
|
