| Demonstrējot priekšzīmīgu gribasspēku un neatlaidību jau četrus mēnešus eju uz tuvāko Ķengaraga sporta klubu cēlā mērķa pieņemties svarā par vismaz 5 kilogramiem labā. Nebūs vairs nekādu piezīmju: dēls, ēd taču vairāk, tāds pavisam tieviņš esi (lol, es jau ēdu kā aziāts hotdogu ēšanas sacensībās)! Nu tāds bija sākuma plāns. Taču pēc empīriskiem novērojumiem manu progresu šinī aspektā lieliski apraksta šī wikipēdijas lapa. Vēl jau paliek pēdējais trumpis, atmest smēķēšanu, taču tas ir viens solis no iestāšanās katoļu klosterī. So fuck that shit. Tomēr tuvojas vasaras festivālu sezona, un spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, spēja pacelt par 30kg smagāku dzelzs gabalu lieti var noderēt visneiedomājamākajās konfliktsituācijās, kuru iekļūšanā man ir dabas dots un alkohola svētīts talants.
Vēl viens aizraujošs (šeit gan domāts negatīvā nozīmē) sporta kluba apmeklēšanas aspekts ir pārējie apmeklētāji. Manis izvēlētais klubs, lai gan rajonā, tomēr ir diezgan civilizēts (abonaments maksā vairāk kā nedēļas Bocmaņa krājumi), tātad tur apgrozās tikai rajona elite. Apmeklētājus var diezgan sistemātiski sadalīt kategorijās: atlēti, celuīta dedzinātājas, wannabe atlēti (kā es), biezie ar zelta ķēdēm un viņu trofejsievas. Šie gan ir tipiskie arhetipi un sastopami visur. Tomēr ir arī interesantāki gadījumi, pirmais - pusmūža džeki novalkātos nepieguļošos džemperos. Viņi ceļ daudz, tomēr neatlaidīgi slēpj savas ķermeņa aprises zem "trīs izmērus par lielu" drēbēm. Bieži nēsā pedostache. Otrais- vēžinieki. Drausmīgi tievi cilvēki. Dzimumu nevar noteikt (tas ir tā pat kā es nevarētu noteikt dzimumu skeletam). Neskatoties uz tievumu dedzina kalorijas uz cardio trenažieriem. Also geji. Parasti trennē tikai dibena muskulatūru. Aktīvi :/ | 