Feb. 10th, 2010 @ 10:29 pm Februāris
Pagaidām februāris ir episks. Vispirms izdevās saslimt. Tad nomira vectēvs.

Par vectēvu runājot, žel jau ir, bet viņš jau gadus 10 izmisīgi darīja visu, lai pamestu šo neviesmīlīgo planētu. Vismaz tik ilgi es nebiju viņu redzējis skaidrā. Pa šo laiku tika piedzīvoti 4 infarkti un insults, bet neskatoties uz to vēl šovasar, vedot no slimnīcas uz mājām, pirmā lieta, ko viņš prasīja bija, lai viņam no veikala paņem divlitrīgo aliņu.

Kaut kā tā ir sanācis, ka no ģimenes locekļiem, ko cienu visvairāk, abi bija vectēvi, un abi nomira visātrāk. Un abi bija neglābjami alkoholiķi. Bet viņos bija kaut kas tāds, kas mani apbūra. Alkohols acīmredzot bija tikai kā glābiņš no kaut kā, zem tā slēpās dziļas personības, kas nespēja līdz galam iejusties šinī sabiedrībā. Pirmajā gadījumā tas droši vien bija sastīts ar Padomju režīma represijām: kā izbijuša SS leģionāra, pirmā vectēva dzīve izvērtās diezgan nepanesama. Dzimis Latgalē diezgan turīgā brīvvalsts lauksaimnieku ģimenē, pēc tam spiests cīnīties vācu pusē, lai novērstu neizbēgamo īpašumu nacionalizāciju un drošo izsūtījumu uz Sibīriju. Lieki teikt, ka tas viss neizvērtās kā plānots. Dzīvojot kolhozā pēc tam nācās saskarties ar nepārtrauktu diskrimināciju, netaisnību, kas droši vien tālāk arī noveda pie nenovēršama alkoholisma.
Par otrā vectēva dzīvi tik daudz nezinu, viņš nebija no tiem pļāpīgākajiem, lai gan bērnībā ar viņu pavadīju daudz laika, mācoties makšķerēt Buļļupē. Dzimis Latgales poļu ģimenē. Visu mūžu smagi strādājis, lai nopelnītu ģimenei iztiku. Pēc profesijas bijis tālbraucējs šoferis un izbraukājis teju visu Padomju savienību. Romaņtjika. Vienīgais dzīves padoms, ko viņš man deva: mācies. Cenšos to arī ievērot, kaut neapzināti. Bēres viņam droši vien būtu patikušas, po slavjanski, ar šņabja pudeli un pīrāgiem kapsētas kupenā -10 grādu salā, spīdot apžilbinošai ziemas saulei.
1 comment
Leave a comment
Permanent Link