Sep. 28th, 2009 @ 11:54 pm Pēcplosta grēksūdze
Viena lieta, ko līdz šim dzīvē esmu par sevi secinājis, ir tāda, ka par alkoholiķi man, diemžēl, nekad nekļut (piedodiet abi vectēvi!). Lai gan pret iedzeršanu kā tādu, iebildumu man nav, mans ķermenis kategoriski iebilst pret jebkādu virsnormas alkohola lietošanu. Kā atriebību tas uzsūta necilvēcīgas paģiras, vai, ja labpatīkas, dzēruma bezfilmā liek darīt visneiedomājamākās lietas, kā aizmirst savu dzimto valodu. Tomēr tam visam ir arī pozitīvā puse: dažas nākošās dienas, kad ķermeni vēl ir pārņēmis garīgais/fiziskais pagurums, ir ideālas pārdomu veikšanai, jo prātu nekas nenomāc. No otras puses parādās vēlme savu pārinodarījumu (dzeršanu) kaut kā kompensēt, kas atspoguļojas kā paaugstināta ražība darbā/mācībās. Tāpēc summējot visu, dzet nav labi, bet, ja ikdienas dzīvē ir uzkrājies kāds sasprindzinājums, mazliet iedzert, lai nolaistu tvaiku, nav tā sliktākā doma.

Bonusam mazliet Toma Jorka