Un tagad virsū mācas nogurums un acis krīt ciet. Bet, nē, gulēt vēl iet nevar, vilkšu līdz pēdējam un cerams, ka šonakt beidzot gulēšu normāli. Apnicis tas, ka vēl vienos nevaru aizmigt un, kad tas beidzot arī notiek, tad mostos ik pēc stundas augšā un skatos, cik pulkstenis rāda, jo nevaru sagaidīt rītu. Un visādi pretīgi murgi arī, jāk.