Sākumā tur dzīvoja forša tantiņa un onkulīts, bet diemžēl viņi nomira (R.I.P.). Vairākus gadus tas dzīvoklis stāvēja tukšs, līdz kādā vasaras dienā tur ievācās, pag, mēģinu atrast īstos vārdus...mmh...crazyass plānprātiņi, jā, tā varētu šos noraksturot. Tā nu mums nācās noklausīties visās viņu izdarībās, sākot ar bērnu nenormālo lēkāšanu, tā ka apmetums uz galvas birst, līdz pat tai "awesome" naksniņai, kad man nācās klausīties vienu t.A.T.u. dziesmu aptuveni tūkstoš x pēc kārtas. Seriously, kurš viņas vispār klausās!? Viņi tur augšā neiztika arī bez ģimenes strīdiem ar 3 un 5stāvīgajiem vārdu birumiem, kas jau vien liecina, ka jamie iespārda. Tā pagāja aptuveni 1,5 gads, līdz viņi izvācās. Tad nāca kārta scaryshit džindžeriem. Pēc skata jau vien cērmes varētu vemt. Plus vecāki laikam kkādā gaļas izciršanas darbiņā strādāja un nesa mājās gaļu un turēja uz balkona. Tātad smakonis neaptverams. Puke, puke, puke. Man patiesībā bija bail, kad šie man poģī gāja garām. Aptuveni pēc gada arī šie aizvācās, jo, kā dzirdēju, nevarēja samaksāt par dzīvokli. Tad mums uz kādiem 2 gadiem bija miers mājās. Tad to nelaimīgo dzīvokli nopirka viens pārītis un tur uztaisīja eiroremontu, bet tāpēc jau mēs nedzīvojām happily ever after. Kādas 2 reizes viņi mums appludināja dzīvokli (nekad neaizmirsīšu to skatu, kad, atbraucot mājās no Rīgas, ieraudzīju savu mīļo gultiņu pārvērtušos par ezeru) un tad vairākas reizes cieta tikai tualete. Bet nu tā viņi dzīvoja diezgan mierīgi. JEIJ! Tagad viņi izīrējuši jestro dzīvokli mātei ar bērnu. Vot, šeit viss atkal sākas. Nafig tai mātei (šaubos vai tas bij bērns) četros naktī jālaiž vannā ūdens, jācērt ciet istabas durvis, tā ka mums logi trīc, jāgrūsta pa parketu krēsli vai kas tur un jālēkā tik skaļi, as if she was trying to do awesome airkicks. Nē, es nevaru, vakarnakt vienkārši tādu dusmu parāva.

Un kuram ir foršāki kaimiņi par manējiem?

Ja Madariņa istabā sēž ar zeķēm kājās, garajās biksēs, hūdiju mugurā un domā par cimdiem, tad ziniet, rudža ir klāt.