Tīri tā neko. Nobesījos vienīgi par to, ka kkāda stunda bij jāsēž (nu labi jau, ka ne jāstāv) ar pušķi rokā, pirms no tā varēja atbrīvoties. Manīju arī pāris vecos klasesbriežus. Vsjo.

Vot, tieši tagad man gribētos pabraukāt ar velo, bet kompānijā. Kuras nav. Eh, nāksies vien vienai ar acīm ķert mazās mušiņas.

Forši tomēr pabraucām. Atklājām riktīgi simpātisku ciematiņu, nu tādu pustukšu, bet labo. Tur bij tāds pamests veikals, līdzīgi kā lauktehnikā, nu gluži kā no šausmenēm. Un tad vēl tas ezers. Bet atbraucot, konstatēju, ka telefons izlādējies no zvanu un sms bombardējuma. Un tā nu man nācās vēl tādā vakara stundā iet un uzēst izlaiduma mielastu.