Palasījos vecos postus un sasmējos. Bieži vien esmu iesākusi teikumu ar "šodien" un dažbrīd tas ir tik uzkrītoši, ka jāsāk domāt, vai es patiešām nemāku savādāk aizsākt savu visbaigāko no domām. Tad vēl forši ir palasīt par to, ko esmu sapņojusi. Un tad bij viens tāds ieklabinājums, par kuru man pašlaik nav ne mazākās skaidrības, jo pilnīgi neko tādu neatceros. Pam param. Te ir tik karsts, ka mati pielipuši pie kakla.