Mums ar vanDeiku pamazām tiek izkopta tradīcija vismaz 1x gadā NENORMĀLI testies uz vilcienu. Braucām ar trambuli uz Juglu un jau tur domājām, ka laikam jau nav vairs vērts. Bet tomēr mēs skrējām. Pusceļā vanDeiks gan padevās un teica, lai es gan skrienu. Un tā nu es skrēju - šņores atsējušās, viena soma pār plecu, otra rokā. :D Kad līdz sliedēm bija kādi 100 m, ieraudzīju, ka pienāk vilciens. Forši jau nebij, jo augšstilbu vietā man bija akmeņi, bet es paspēju un ielecu. Tūlīt jau arī parādījās vanDeiks un lāga onkas viņu pagaidīja. :) Tad mēs kādas 10 minūtes traki elsojām un smējāmies un, ja tas būtu fizioloģiski iespējams, es noteikti būtu izvēmusi savas plaušas.