Sasodīti grūti domāt!   
09:20am 14/03/2003
  Vakar gulēju gultā un domāju, kas notiek???Sen nebiju jutusies tik...pat nezinu, kā var raksturot tādu garīgo stāvokli!šī vieta(sviesta ciba) ir piespiedusi mani domāt!Pieķēru sevi, ka nu jau kādu laiku nebiju domājusi, biju padevusies notiekošajam un ar nolemtības sajūtu un īgnumu sekojusi tam.Un te pēkši....es atkal sāku domāt, un atskārtu, cik tas ir sasodīti smagi un, kādu tas prasa iekšējo enerģiju un spēku!
Esmu novārgusi!
Šādai domāšanai nāk līdzi arī vēlme pretoties apkārt notiekošajam sviestam.Es saprotu, ka tā ir tikai mana pasaules uztvera, ka, varbūt, tikai man šķiet, ka pasaule ir kļuvusi nejēdzīga, ka tikai man gribas pret to cīnīties... Tādā hgadījumā, ja tas tā ir tikai man, un es cīnos viena, vai ir vērts, vai es necīnos ar Donkihota vējdzirnavām?!?!Ta''cu manī tas rada zināmu mieru, šī apziņa, ka es kaut vai iekšēji cīnos, rada mieru...iluzioru mieru, jo īstenībā es ar savu cīņu neko nepanāku!!!
Ok. Never mind.........
 
    Read 1 - Post
 
   
10:08am 14/03/2003
  ..tagadne ir nenoteikta,nākotne pastāv tikai kā šībrīža cerība,pagātne pastāv tikai kā šībrīža atmiņu izpausme...  
    Read 3 - Post
 
   
11:18am 14/03/2003
  Mana ilūzija
par
LAIMI
VAr būt
Tava
NALAIME....

Nevedini mani sapņot!
 
    Read 4 - Post
 
   
02:43pm 14/03/2003
  Guļot esam nomodā kaut kur citur un tādejādi katrs cilvēks ir divi cilvēki..?!?!?
H.L Borhess
 
    Read 2 - Post
 
   
04:56pm 14/03/2003
  Un vakars lēni laižas pār pilsētu...smuki!!!Es arī došos vakarā!Atā!  
    Post