| Šodien biju atkal pilnā izmišanā. (…) Ilgi uz gultas gulēju un briesmīgi mocījos, domājot, kā īsti ar mani stāv un kā būs uz priekšu. Nu tā puslīdz [pie] patumša gala ticis. Vajaga savus spēkus izmēģināt un vingrināt pie paša sevis. Pārvarēt kūkošanu, būt vienmēr jautram, gatavoties uz nākamību, mācīties. Bet kā to darīt, vēl nejaudu. Vispirms gan būt laipnam pret visiem (bet man tik gauži ietikusi nelaipnība un viņa vienīgā liekas aiztura manu aktivitāti), man pašam tā ar būtu līksmāks prāts un es ātrāk pārspētu kūkošanu. Otrkārt, vairāk jāpalīdz papiņam un stingrāk jāmācās, jālasa ne laika kavēkļus, bet izglītībai. Treškārt, jālūko uz tikumības un vīrestības (nemelot), taisnību vien domāt un runāt. Tālāk nekad un ne zem kāda iemesla neslinkot ― jo kad tik slinkumu pārvarēšu, tad viss ies labāk. Bet es pats sevīm neticu, es šo gan rakstu, bet vēl neesmu cieti apņēmies visu pildīt, nedomāju ar, ka kaut kad pildīšu. Mans jautrais gars tagad pazudis, kā lai es esmu jautrs. Cerības uz nākamību man zudušas, zinu, ka man spēku nava. Par ko tad lai es uz nākamību gatavojos. Cēlam un pilnīgam, taisnam man gribas tikt, bet nez cik tāļi spēki līdzēs. Vēl ar nezinu, kuru raksturu izvēlēties, nopietnu vai jautru, viņš tagad esmu, šāds bijis senāk. Un kas tas ir par cilvēku, kam nau īsta rakstura? (…) Vakarējās un sensenās domas par manu niecību, šodien nezkā atjaunojas ar lielu spēku. |