Vīrietis sūdzējās Dievam par garlaicību.
Dievs nolēma radīt viņam sievu, bet nebija no kā.
Viss materiāls jau bija izlietots vīrieša radīšanai.
Tad Dievs ņēmis:
nedaudz spožu saules staru,
visas ausmas burvīgās krāsās,
mēness sapņainās skumjas,
gulbja skaistumu,
kaķēna rotaļīgumu,
spāres grāciju,
lakstīgalas balsi,
kažoka maigo siltumu,
uguns dedzinošo kvēli,
ledus trauslumu,
stirnas trīsas,
medus saldumu,
magnēta pievilkšanas spēku…
Sajaucis to visu kopā. Bet, lai izvairītos no salkanības, pielicis vēl klāt:
zvaigžņu auksto mirdzumu,
vēja nepastāvību,
mākoņu raudulīgumu,
lapsas viltību,
zaķa gļēvumu,
mušas uzbāzību,
ēzeļa spītību,
haizivs rijību,
zirnekļa meistarību,
hameleona pielāgošanās spējas,
peles neuzticēšanos,
tīģera mātītes greizsirdību,
kamenes atriebīgumu,
dēles asinskārību,
čūskas indīgumu,
opija apdullināšanas spējas,
viesuļa nežēlīgumu
un pārējās stihijas šausmas.
Tā visu sajaucis un samaisījis kopā, Dievs izveidojis sievietes augumu un iedvesis tai dzīvību. Rezultātā izveidojās īsta, pilnvērtīga sieviete.
Šo sievieti Dievs nodevis vīrietim, teikdams:
«Ņem viņu tādu, kāda tā iznākusi, necerot uz pārtaisīšanu.
Dzīvo ar viņu svētlaimē visu mūžu un mokies ar viņu līdz pašai nāvei.»
|