RL: Nesen bija uzaicināts uz Latviju kaut kāds valstu tēlu speciālists, kurš stāstīja, ka esot lasījis latviešu dzeju un konstatējis, katur trūkst plašāka vispārinājuma, lielāka patosa, bet dominē ļoti liels pietuvinājums. Un atcerējies, ka viņu bērnībā citi puikas ir iekaustījuši, nogrūduši zemē, uzlikuši kāju virsū un tajā brīdī viņš ir redzējis to mazo zilo puķīti un aizmigušo zirneklīti tuvu tuvu klāt. Un viņam ir bijusi tāda spītība, ka jūs, protams, tagad esat man uzkāpuši uz galvas, bet šito jūs man nevarat atņemt, to es redzu un viss. Un viņam, lasot latviešu dzeju, esot bijusi ļoti līdzīga sajūta, ka detaļas ir ļoti pietuvinātas, laikam tāpēc, ka pa lielam mums viss esot atņemts un sabradāts, ka mēs varot pilnvērtīgi justies tikai ar to pietuvinājumu, skatoties uz to maziņo.
Āboliņš: Es viņam varētu piekrist.
RL: Apraksti man lūdzu savu seju. Ar vārdiem. |