es atceros, ka agrā bērnībā es biju ciemos pie draudzenes un viņas mamma baroja mūs ar kabaču pankūkām. es nokodu gabalu un sapratu, ka es kaut ko tik pretīgu nespēju norīt. zvalstīju pa muti, nāca vēmiens, kāpa, kāpa, kāpa, tad es nesakošļātu gabalu tā arī noriju, aizskrēju prom no galda, ielēcu gultā un paslēpos zem segas, no kuras nenācu ārā apmēram 20 minūtes izraisot pilnīgu nesaprati visos apkārtējos. tā arī nepaskaidroju savas rīcības iemeslus pārējiem iesaistītajiem, jo bija kauns :D
bet -- baāāc, kāābaču pankūkas joprojām ir viena no retajām lietām, ko ēdu nelabprāt (bet ēdu). |