***
Sievietes viena otru ienīst,
viņām ir tik maz vietas
uz šīs vīriešu delnu pasaules,
uz šīs pasaules, kur dzīvo daži -
stipri un labi.
Viņām ir jācīnās par vietu pie ringa
ar zobiem un nagiem,
ar matu kušķiem un krūšu galiem,
viņām ir jāatdod savas disertācijas,
kur uzlikt ķilavas, maizi.
Viņām ir jānoguļas par pakāpieniem
ceļā uz bufetes augstāko plauktu,
kur stāv konfektes ar liķiera pildījumu.
Sievietes viena otru ienīst.
Bet dažreiz, krievu vai somu pirtī,
visas plikas,
viņas vienkārši nospļaujas.
Tā, ka nočūkst vien, nospļaujas
un izplājas uz lāvām kopā ar savām
ienaidniecēm no visādām rasēm un svara kategorijām,
un kādu mirkli klusējot vienkārši pasēž.
Nospļāvušās un norimušas.
Viss tas pats notiek arī aiz sienas.
***
Es būtu resnajās drēbēs,
slikto matu dienā,
tu pienāktu cieši man klāt
un sacītu: es tevi gribu.
Tāds ir mans sapnis,
stāvot tik ļoti skaistai
šai zeltotā rudens dienā
pie skolas, ar meitu pie rokas.
3.autobusā
Tā arī dzīvojam,
ierakušies savās šallēs un paģirās,
aizsargā mūs
no visa ļauna,
uzceļu ap sevi sētu no zelta, no bailēm,
no maizes ar desu, no kauna.
Tā arī dzīvojam -
nenāc klāt
un neprasi.
Tā arī dzīvojam,
sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem -
lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs.
Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,
kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl
nedabūt, nedabūt, nospļauties,
nevajadzēja taisīt, ja nevar mašīnu nopirkt,
ja vajag spaidīties šajā smirdošā laivelē,
kas peld uz aklo
pa tumsu.
Tā arī dzīvojam,
nelaižam, nesmaidām, labdien nesakām,
bailes, ka noņems, noskaudīs, nepaspēs,
izraus ar zobiem pēdējo kumosu,
piecdesmit liekie, bet tas jau no kreņķiem,
labāk es sēžu un neko neredzu,
ak tu debess, tur pilns ar kropļiem,
to arī neredzu,
skatos uz kokiem,
skaitu mantru un domāju augstāku,
ka tik paspētu, ka tik paspētu,
ka tik tieši man laimīte iekristu,
znots ar naudu un bembja atslēgu.
Tā arī dzīvojam,
neko neredzam,
bērniņš smejas,
nedzirdu, nedzirdu,
saule laužas iekšā pa spraudziņu,
paņem lupatu, aizbāz to caurumu,
izlaidīs silto gaisu, ko tad?!
Sūda valdība, nedod man ēst,
nedod man smaidīt un nedod man godu,
nedod man lepnumu cilvēkam būt,
nedod man piecelties,
palaist apsēsties
meiteni, kurai rīt jādzemdē.
Viņa smaida.
Ir mums vēl cerība.
Aizbraucot
Lidosta pilna asaru - tu vari braukt ar kuģi,
viņš lidos ar lidmašīnu,
viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas,
kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarā švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
kas mūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
kas jau iesēti sievietēs,
kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam dienu no dienas,
gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu - nebrauciet prom,
cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs vēl kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu
un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu,
tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
mēs taču vēl pratīsim dejot,
mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam mums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un sakosties zobiem smaida.
Un protams - viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
lūdzu nebrauciet prom,
jo dzīve ir dzīvojama,
un nav tai gatantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
"Lūdzu, dodiet man jaunu!"
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, galvenais tomēr ir izdzīvot,
bet kas būs ar visiem tiem vārdiem,
kas jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
piedzērušies, atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes?
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuš to, ka smums ir - arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru,
un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs un aizbrauc uz Vidusjūru.
Tu tiešām būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
iespējams, mēs patiešām to saprastu tai dienā, kad pārstātu bēgt. |