| ||||
| Šīgada apņemšanās - iemācīties dziļi ieelpot с легким паром. vēlāk: Bet tomēr pasūdzēšos - man ir strīpa ar klientiem, kas pie mums greižas, kā pie ģimenes psihoterapeita - paši netiek galā ar savām uzņēmuma iekšējajām problēmām un zvana, piemēram, man un lūdz sazvanīt kādu no viņu kolēģiem, lai kaut ko sarunātu vai izskaidrotu. Pilnīgi degu vēlmē kādreiz viņiem piezvanīt un pasūdzēties, piemēram, par savām nedienām ar kādu no ģimenes locekļiem un vispirms pajautāt, kā man te šodien jau bija pirmajā zvanā, - ko man tagad darīt?, un tad otrajā zvanā jau nosaukt konkrētu ģimenes locekļa mobilo, lai parunā ar viņu par manu problēmiņuu, jo pati esmu jau izbesījusies gana. Dodiet sojas piena ar vaniļas garšu talonus! I hate to take this anymore. vēl vēlāk: Man jau 3.x zvana no iestādes un prasa, vai esmu parunājusi ar viņu kolēģi, es saku, ka 2x zvanīju, neviens nepacēla, man saka - zvaniet, zvaniet tagad, viņa gaidot paskaidrojumus. Nu ko, es metu klausuli, nopūšos, ieelpoju un zvanu - paceļ gan, es noberu penteri, saku faktus, kutros neko nevaru mainīt, man kaut ko pabraukā pretī (a jūs, a jūs!), es pretī atskaidrojos (a mēs, a mēs!) un tad otrā pusē notiek visļaunākais - KLUSUMS! Minūti, divas, vai sekundes, kas liekas kā mūžība? Nē, minūte stabili. Es lūztu pirmā un atkārtoju vēl vienu reizi galvenos argumentus - otrā pusē klusums saglabājas, tad nopūta, tad nu, labi, tad pārtraukta zvana signāls. Normāli? Es jau distōnēju! |