| Bet ar tiem āboliem ir hroniski - es nevarēju noskatīties, ka labi āboli aiziet šrēderī, no sākuma pat atlasīju skaistākos sirdsāķīšus maliņā, ķipa šitos tā nevar, apēdīšu tāpat. Da būtu jau ēdusi uzreiz, tikai mēs tur no sākuma vēl naivu cerību par skrietiešanu turējām, tā nu es neēdu, tikai skatījos, beigās jau tomēr iemācījos vairagju, āboli nāk un aiziet - šoreiz šrēderī.. bet šorīt es atkal par tiem smukajiem aizgājējiem atcerējos, kad gribēju ko līdzi uz darbu maisiņā ielasīt.. jo man tur aiz loga ir ābele viena, garšīga ļoti, bet pēc visām vētrām un putniem, nu jau nav tur nekā vairs, čušš un tukšs.. |