| ||||||
| . . . Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs, Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, Un reta puķe, kas tev klintīs augs. Tad zudīs arī tie, - un kalnu tālos Bez gala klusums s i r d i tevim žņaugs; Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs: Visapkārt tevi ledains vairogs segs, Bet visas zemes ilgas krūtīs degs. |