| ||||
| Uzruna Kungs, Tu, kas Daugavu varbūt līdzēji zvēriņiem izrakt, kas ūdeni avotos laidis, lai top tie par upi un vilnīšiem sīkiem, kas man te pie kājām; Tu, kas esi taisnīgs bomzīgo makšķernieku un blakus esošo jahtklubu Dievs, zini – es lāgā neticu vairs (cik nu vispār es ticējis esmu), nepārliecina īsti, nejūtos drošs... Negrasos noliegt neko, tas viss IR, sapņos un īstenībā, karā un mierā, bet vai tā ir labi un pareizi, vai tā piederas – nezinu. Kāpēc gan dzīve ir dažubrīd (un biežāk jau hroniski) pārbaudījums tik nelāgs? Vai tāpēc, ka pirmā sieviete (laikam tak Dizaina kļūmes dēļ) dumpīga izrādījās un izjauca noteikto kārtību? Vai vienkārši sūdīga karma vēl no senčiem? Vai tāpēc, ka pats es esmu ne šāds, ne tāds un viss ir vien mana vaina? Es nezinu... Kungs, es tik tiešām vairs lāgā neticu, ka jelkad spēšu to visu apjēgt un nomierināties līdz saknēm, un neticu arī, ka Tu man palīdzēsi (un patiesībā nezinu, kam būtu jānotiek, lai es atkal sāktu Tev kaut ko lūgt. Negribu neko lūgt, vot, tas ir fakts...) Bet ir dīvaini tomēr, ka visa iepriekšminētā sakarā nav manī īpaša rūgtuma. Daugavas vilnīši skalojas, lēpju lapas un dzelteni ziedi tur šūpojas, saulīte spīd, Krasta iela aiz muguras dārd, un nav slikti, ir pat gandrīz vai labi, un es nezinu, kāpēc, bet – vienalga – paldies. Jānis Elsbergs|satori.lv |