es nezinu, cik lielā mērā tas viss jau ir apspriests, bet visvairāk mani bibliotēkas realizācijā šokē tas, ka stikla kalns galīgi neizskatās pēc stikla kalna. proti, tās rūtis un šķautnes nespīd un nezaigo, kā tas palicis atmiņā no bērnības, kur antiņa kalnā jāšanas epizodes vizualizācijā liela loma bija latviešu tautas pasaku krājumam ar kārļa sūniņa ilustrācijām. labākajā gadījumā tās stikla plātnes atgādina tonētus automašīnas logus...
viens no vienkāršākajiem skaidrojumiem te varētu būt tas, ka mēs to būvi vienmēr uzlūkojām atrauti no realitātes - kā papes maketu baronielas bibliotēkas logā, vai n-tās reizes medijos tiražētu skici, bet nekad neiedomājāmies to pārdaugavas krastā, proti, nepadomājām, kurā pusē pie debesjuma ir saule, kas liktu tiem stikliem zaigot visās varavīksnes krāsās. tik vien tur ir kā tāda pelēka nogāze - kā bastejkalna slidkalniņš pēc pavasara atkušņa... |