| par riebīgo runcīti: vakar eju iekšā pagalmā, un ne "čau", ne "labdien", bet "runcis uz galda!!!" - tā mana pirmā valodiņa. ņēmu un pirmoreiz pacēlu pret viņa astesgalu roku (viņš pret mani ķepiņu jau vairākkārt cēlis + ir arī kodis un skrāpējis, ja), jo, nu, piedodiet, ēst rozīņu keksu no viesību galda - cūcība necilākā! un tas viss pēc tam, kad tikko vēl konservu uz kārā zoba bija dabūjis! kad tas apgānītais keks nonāca viņa bļodiņā, tad, protams, rudajam visa interese par to bija stipri zudusi, tā vietā sāka kļaņčīt marinētus šampinjonus.. normāls viņš nav, tas pavisam skaidrs. |
