Man šķiet, ka Latvijā visi labākie cilvēki ir mazliet rūķi vai kādas citas pa pusei teiksmainas būtnes. Jo īpaši tas pamanāms ziemā, kad, tērpušies smieklīgās dažādu krāsu cepurītēs un mēteļos, viņi sapulcējas savos iemīļotajos bāros, turklāt ienāk tajos ar tādu izskatu, ka uzreiz kļūst skaidrs - viņi ir ieradušies no tālienes, no kādas nelielas, mājīgas alas meža biezoknī un priecājas par visiem, par visu šo godīgo kompāniju, kas tieši šajā vakarā sapulcējusies, lai kopīgi pavadītu viņiem atvēlēto vaļas brīdi. Viņi novelk virsjakas, uzmet tās uz pakaramajiem vai saliek visu uz galda. Priekšā - garš sestdienas vakars, kurš vienmēr var nemanāmi pārvērsties par svētdienas rītu. Un no rīta varēs iziet ārā un ieraudzīt, piemēram, kā Doma laukumā sniegu tīra gluži nevaldāms traktors, kas padrāžas garām tā, it kā pie stūres piecu meiteņu kompānijā sēdētu brašs traktorists, un meitenes korī dziedātu: "Kur ir mana lidmašīna?"
"Kāpēc jūs esat tik skumīgs? Dzerat tēju, kaut ko uz papīriņiem pierakstāt...." - mani uzrunā ruds, līksms rūķis, ar kuru gadījuma pēc sēžu pie viena galda. Un es - tāds pats rūķis, kā visi pārējie - stāstu, ka vakar, lūk, pārpriecājos, līdz pat pieciem no rīta, bet šodien biju teātrī un ka vispār ar mani viss ir kārtībā, un paldies par šādu jautājumu, protams, paldies par uzmanību. Un tā mēs maz pamazām uzsākam sarunu. Vēl te sēž meitene, kuras krekliņa izgriezumā redzams tetovējums saules formā. Savukārt vēl viena meitene ar skaistu smaidu izrādās, ir pa pusei zviedriete, pa pusei krieviete. Viņu sauc Alla, un viņa stāsta, ka viņas vārds zviedru valodā nozīmē "visi" vai "viss". Un, lūk, Zviedrijā viņai skolā bija draudzene, kuru sauca Inga, bet šis vārds savukārt nozīmē "neviens" vai "nekas". Un par viņām mēdza pazoboties: "Tas nu gan ir pārītis - viss un nekas!" Bet blakus sēž Mārtiņš, pavārs, kurš neatzīst ēdienkarti, un, ja jūs šajā vietā sagribēsiet kaut ko ieēst, viņš ieskatīsies jums acīs un pavaicās - ko jūs šodien vēlaties, lielu porciju vai mazu, un pēc tam pagatavos visu tā, ka vai mēli var norīt, un pats apsēdīsies pie blakus galdiņa, apskaus kādu meiteni un turpinās pārtraukto stāstu.
Tā mēs arī pārciešam ziemu, maz pamazām. Un šķiet, ka šajā laikā mēs cits citam esam īpaši vērtīgi. Un, ja tavs tuvs draugs ir bijis prom pāris mēnešus, cik ļoti gan tu priecājies pēc tam viņu atkal satikt, jo garie ziemas vakari taču ir radīti tieši nesteidzīgām draugu sarunām. Un pat visi šie bezatbildīga seksa meklējumos saskrējušie angļi, kuri runā skaļās, satrauktās balsīs, it kā viņi atrastos kaut kādā tuksnesī un tikai viņu pašu balss skaņas ļautu viņiem nesajukt prātā.... pat viņi nespēj izpostīt ziemīgās draudzības svinīgo noskaņu.
Jā, šeit nav nekāda Londona. Un tāpēc to, ko dari tu, neizdarīs neviens cits. Neatklāsi tādu galeriju, neiestudēsi tādu izrādi, neatvērsi tādu bāru - būs vienkārši tukšums. Un tas ir pavisam citādi kā milzīgajās megapolēs, kurās to neviens vispār neievēros, jo visa kā ir tik daudz, ka vienmēr ir iespējams atrast aizvietotāju vien pāris kvartālu attālumā no šejienes....
Ziemā mēs joprojām plecu pie pleca stāvam uz ikdienības barikādēm. Vasara, tā izmētās mūs pa pludmalēm, upītēm un viesu namiņiem, kā tajā lieliskajā dziesmā, kuru bossanovas garā izpilda francūziete no Nouvelle Vogue: "Mīlestība - izšķirs mūs." Jā, ziema - tā ir kolektīvo nodarbju ēra, kopējās frontes - saprotamas visām tautām, kuras dzīvo tādā pasaules daļā, kas vairāk vai mazāk atrodas ziemeļos - laiks. Un šajā frontē joprojām ir savi varoņi, kuri arī šajā ziemā kāda pavisam konkrētu dzīvi padara nedaudz siltāku. Jo katrā no mums tā vienkārši var nosēsties akumulators, un tad ir "jāpiepīpē" no cita, lai varētu turpināt savu ceļu.
No bērnības atceros kādu smieklīgu frāzi: "Mūsu ir maz, bet mēs visi esam teļņjaškās". Noteikti no kādas filmas par lepniem, nelokāmiem jūrniekiem. Tagad es to teiktu tā: "Mūsu ir maz, bet mēs visi esam mazliet rūķi." |
