| āda patiešām forši patika, apsēdos pašā vidū, tad bīti, dzeja, krāsas, beigas. izeju laukā un apdzenu vienus skatītājus, ieeju veikalā un atpazīstu citu skatītāju, iekāpju autobusā, aiz muguras dzirdu - skatītāji. viņi runā par lugu, par vakariņām, par smaržu autobusā, par to, kā smaržo āda, autobuss smaržo pēc bērnības paslēpēm aiz pieputējušiem vilnas aizkariem, kad tiem pieliek mēli, ir asi un smaržo pēc autobusa, bet viņi runā, ka dažreiz cilvēki autobusā smaržo pēc beigtām aknām, zivīm un par to, vai veikalā jāpaņem šmiga. ārā atkal ir dzidra sarma un man ir mazliet sakairināta āda. |
