ok, un dienas epizode: gide ļerkst, ļerkst, ļerks un pie reizes, par savu profesionālo ļerkstēšanu atcerās anekdoti, ko tūliņ pat ņem un atstāsta visam autobusam (es tagad mēģināšu atcerēties - sanāks vēl neveiklāk, piedodiet):
padomju laiki. pa kaut kādiem iemesliem ir satikušies divi veči, gids un pataloganatoms, un konstatē, ka baigi grib ieraut - apslacīt savu jauniepazīšanos, tikai problēma - kur lai iet? uz mājām nevar, tur sievas-raganas, tad nu pataloganatoms piedāvā iet pie šā uz darbu - spirts esot, galdu kaut kur uzklāšot. OK, sacīts, darīts. šie tur ierodas, viss notiek, līdz pēkšņi nāk darbavietas inspekcija. pataloganatoms saka: tu man piedod, bet man tevi nav kur paslēpt, sēdies te uz tā krēsla, apklāšu tevi ar paladziņu, esi rāms - viņi te ilgi nebūs, apsekos un aizies. OK, gids nosēžas, paladziņš pāri, bet te, kā jau tais reizēs gadās - muša uz deguna šim uzlaižas un kaitinoši rāpo - gids nevar izturēt un mēģina šo nopūst, bet no elpas uzreiz paladziņš cilājas, ko savukārt pamana viens no inspekcijas un sak' tev tak te viens vēl dzīvs apklāts! uz ko pataloganatoms atbild: ai, nē, tas jau gids, tiem jau vēl 3 dienas pēc nāves mute ciet neveras.
[hahaha]
nē, the big lol bija tajā, ka autobusā, tupat blakus anekdoti stāstošajai gidei, sēdēja Ingmārs Līdakas - AIZVER MUTI! - kungs. |
