Pirmais uzdevums ir iegūt fizisku un emocionālu neatkarību no vecākiem, kas ļautu izveidot patstāvīgu identitāti. Pēc tam - atrast profesiju, kas atbilst cilvēka spējām un sniedz viņam atzinību. Un iepazīt tuvību piepildītās un vismaz desmit gadus ilgās stabilās attiecībās.
Tikai šādam nostiprinātam Es izdodas nākamais dzīves uzdevums - šīs pašas dzīves 'atdāvināšana' nākamajai paaudzei. Tam, kurš tiekšanos pēc panākumiem aizvieto ar rūpēm par citiem, sevišķi jaunākiem (ne tikai paša bērniem), piemīt ģenerativitāte. Tāds cilvēks nereti pārņem lomu, kas visās sabiedrībās pienākas vecākajiem, kuri sargā zināšanas un nodod tālāk sabiedrības kolektīvo pieredzi un vērtības.
Beigās atliek tikai salīgt mieru pašam ar sevi, akceptēt savu biogrāfiju un tādējādi - arī garīgā izpratnē - nonākt līdz integritātei.
To iespējams paveikt pat tad, ja pirmajos dzīves gados apstākļi tam nav labvēlīgi. Un nav nepieciešama nedz bagātība, nedz augsts intelekts, bet gan spēja, kura ir ielikta šūpulī katram. Spēja ielaist cilvēkus savā dzīvē. Ļauties attiecībām, kas dibinātas paļāvībā un mīlestībā. |