"Konrād, mammai jāaiziet,
Paliec mājās viens mazliet.
Esi kārtīgs, nēesi skaļš,
Kamēr nākšu atpakaļ.
Tikai sarunāsim tā:
Īkšķi gan vairs nesūkā
Ja kāds īkšķi sūkāt sāk,
skroderis ar šķērēm nāk.
Saķers tevi un, ak posts,
Īkšķi ņems un griezīs nost."

Necik tālu mamma nav,
Hops, un īkšķis mutē jau!
Blīkš! Un durvis atvēris,
Ātri ieskrien skroderis,
Lielās Šķēres rokā ķer,
Konrādam pēc īkšķa tver.
Šņik un Šņak! tā šķēres šņirkst,
Meklē kur ir zēnam pirksts,
Lielās asās šķēres skan.
Abi īkšķi nost jau man!"

Tad, kad mamma mājās nāk,
Konrāds žēli raudāt sāk,
Stāv bez īkšķiem kluss un bāls.
Te nu mūsu stāstam gals.

(Mārtiņa Vērdiņa atdzejojums)