| jau pagājšnedēļ sanāca man ar viņu reizē braukt vienā autobusā - tai reizē sēdēja man tieši pretī pa diagonāli, viss tāds kalsns, netīrās biksiņās ar nošņurkušu celofāna maisiņu un dziļi pār pieri uzmaukta cepuri - kā iekāpa autobusā, tā uzreiz nosēdās un atšķīra nobružātu grāmatu mišn dļa sļepova, ko tik ļoti rūpīgi un kāri lasīja, ka ar to nomāca to mazo smaciņu, kas nāca līdzi. tai reizē grāmatā jau bija ticis otrajā pusē. šodien sanāca tā reize atkal kopā braukt - šoreiz jau bija ar tādiem bieziem, bieziem dūraiņiem apbruņojies un izskaistinājies ar pavisam svaiga paskata 'trako dienu' maisiņu. autobusā atkal diezgan drīz izvilka to pašu mišn dļa sļepova, ko arī pusceļā pabeidza, cik nu pabeigt varēja, jo pēdējā lapa bija izplēsta un no tās tikai aprautu teikumu stērbelīte pārpalika, to arī rūpīgi izskatīja, nez, ko beigās izdomāja vai piedomāja, bet grāmatu tā arī atstāja autobusā nākamajam lasītājam vai atpakaļ miskastei, no kuras visdrīzāk šamā bija nākusi - tāpat, kā tas dzeltenais ninnis no krūskabatas, saburzītā cigarešpaciņa ar uzlasītiem benčikiem un samērā spodrās lillā šķiltavas. vienbrīd bij bail, ka pēc izlasītās grāmatas neiedomājas tā skaistam punktam piesmēķēt, bet nē - tāds viss sevī. nu normāls vecis būtu, ja tikai jumts vēl būtu. |