cety

#53

cetykire@gmail.com — Mon, 03 Feb 2020 07:45:08 GMT

"Man nesāp, šitas nedrīkst sāpēt, jo tam ir pamatojums citu cilvēku sajūtās." Un tad vienalga sāpēja, bet tas nekas, un tagad līdz ar to vairs nesāp. Kā brīvdienās nobrāztais pirksts. Sadzīst un viss. Forši.

#52

cetykire@gmail.com — Sun, 26 Jan 2020 20:55:07 GMT

Kaut kas nav labi ar ēšanas paradumiem joprojām. Ēdu, kad nav ko darīt. Kad ir, ko darīt, ēst nespēju vispār. Nekas traģisks jau nav, bet klau. Nav labi. Jāievieš mieriņš un jāsaņemas ēst pēc laikiem. Varbūt intermittent fasting, jo tad es varu i neēst, kad daudz darāma, i robocops telefonā atgādina, ka tagad jāēd.

#51

cetykire@gmail.com — Sat, 25 Jan 2020 18:58:02 GMT

Savādi. Nekad neesmu piedzīvojusi, ka kāds manis dēļ triektos cauri pus Rīgai ne pēc booty call, ne pēc ērtībām, tikai lai būtu blakus, jo vajag. Kad ierosinu, ka man nekas slikts nenotiks līdz rītam, tepat vien būšu, darot garlaicīgas mājas lietas, man atbild, ka tas nekas, tāpat, uz kafiju, kaut uz 1 stundu, tas esot absolūtais minimums dienā. Mani redzēt. Un man nekas nav jādara, jāizklaidē, jāizpatīk vai īpaši jāpucējas, jāpārstāj tas, ko iesāku. Tikai jābūt blakus. Savādi. Sāku pierast.

#50

cetykire@gmail.com — Wed, 11 Dec 2019 06:48:59 GMT

Salūza lifts darbā,
nomocīja casual seksisms,
tad sajuka prātā veļasmašīna, gandrīz nodedzinot dzīvokli un
atcēlu randiņu, jo
salūza durvju kods un
es netiktu atpakaļ mājā.

Bet pēc dažām stundām atbrauca E., salaboja kodu, pa to stipri uzsitot, pie reizes glābdams dienu visiem kaimiņiem, kas nāca vēlāk, saglāba veļasmašīnas bēdu, man nebūs jāraud pie sadegušas mājas, tikai jānopērk jauna veļasmašīna. Paauklēja mani, sabaroja ar šokolādi, samīļoja un aizbrauca.

#49

cetykire@gmail.com — Tue, 10 Dec 2019 09:10:36 GMT

Pirmā ziema vispār bez terapijas. Brīžam paslīdu, aizejot gulēt tajās pašās drēbēs, kurās dienu nodzīvoju. Mazgāju traukus reizi 3 dienās. Bet visādi citādi - var dzīvot. Liekas, neviens nepārstās mani mīlēt, pat ja nofeilošu autoskolas pirmo piegājienu.

#48

cetykire@gmail.com — Mon, 09 Dec 2019 09:43:42 GMT

Jau tik ļoti biju pieradusi būt kādam tikai otrā, trešā vai pēdējā izvēle, vienmēr atvērtās attiecībās ar vaļējām durvīm, visu to zapti. Nebija grūti vai slikti, bet citādi. Te tā nebūs. Es esmu vienīgā, ilgi, ilgi, tiešām ilgi gaidītā. Pilnīgi bail metas, liekas svešādi. Es? Ko, tiešām? Kā tā var būt? Laikam jau, ka var.

#47

cetykire@gmail.com — Tue, 19 Nov 2019 16:36:45 GMT

Iespējams, nejauši iemīlējos. Pilnīgi nezinu, ko lai dara. Galva griežas, rokas trīc, neko nevar saprast, visu laiku stulbi smaidu. Mēģinu attaisnoties, kādēļ. Lai gan es taču varu, drīkstu, tā gadās reizēm, vai ne?

#46

cetykire@gmail.com — Mon, 11 Nov 2019 23:14:07 GMT

Neziu, vai brīvas dienas man nāk par labu. Pastaigājos pa 3-4h dienā, tad snaužu. Nakti jāņoju. Vajadzēja visu ko izlasīt un izdarīt. Vainas sajūta pil kā līdz galam neaizgriezts krāns.

#46

cetykire@gmail.com — Mon, 11 Nov 2019 21:08:46 GMT

Nogurstu. Cilvēki tik daudz pasīvas agresijas gāž pār galvu, un pat nejūt, ko dara, i aci nemirkšķina. Jo es itkā viegli to pārdzīvoju, pasmaidu, panāku pretī, saprotu, kāpēc, apriju zibeņus. Tā ir viegli to pārdzīvot. Bet, nu, goda vārds, reizēm līdz sarkanajai lampiņai. Tik daudz vieglāk būtu, ja kāds tā darītu man. Vienmēr dari citam kā gribi, lai dara tev, savādāk nemāku. Bet nogurst jau tāpēc ne mazāk.

#45

cetykire@gmail.com — Thu, 07 Nov 2019 16:46:19 GMT

Asaras sāk birt pašas no sevis, neko ļaunu nenojaušot, rakstot pavadzīmi. Tad pēkšņi sajūta,
ļoti gribu pateikt paldies mammai, parunāties ar viņu. Ne lai viņa man tur kaut ko taisnojas, kas, kā, kāpēc, ne baigi runāt par faktiem un to, kā sanāca. Gribu sajust - re, vienīgais, vienīgais, tiešām vienīgais cilvēks, kas ir izdzīvojis līdz ar mani visas tās pašas sāpes, šausmas, bailes, kas zina, kā ir, kad dragā durvis, kad nav droši nekur, kas māk tāpat kā es, kas mani ir mācījis - ir jādzīvo, paraudi, apdomā, glābies, bet dzīvo, dzīvo, dzīvo tālāk. Lai kā sāp, mēs turamies un dzīvojam. Izgaistam un atdzimstam, par to nekas nepienākas, nav jārāda citiem, lai atzīst mūs stipras esam, mēs dzīvojam. Viņas jaunais vīrs, man liekas, pat nezina. Ja zinātu, uz rokām nēsātu vēl vairāk, droši vien. Bet mēs daudz nestāstām, jo tas nav par mums, es neesmu tikai tas, kam kāds reiz pāri darījis, es esmu cilvēks, kas pelnījis cieņu par savu spēku, pat ja nekas tāds nekad nebūtu noticis. Mana mammīte būtu pelnījusi buču un apskāvienu arī tāpat, ja nebūtu pārdzīvojusi to Ellīti. Bet, tāpēc, ka Ellīti pazīstam, tā buča sanāk bišku savādāka. Tas nekas. Ļoti mīlu.

#44

cetykire@gmail.com — Mon, 14 Oct 2019 14:02:13 GMT

Otro reizi mūžā dabūju slimības lapu. Jūtos tik stulbi, glupi un slikti. Nekam nav spēka. Mans kosmosa kuģis mani nodod.

#43

cetykire@gmail.com — Sat, 28 Sep 2019 11:09:02 GMT

"Man vienmēr likās, ka tu esi tāda dzelzs lēdija, ne tā, ka skarba, bet tā, ka tevi nekas nespēj satricināt vai apgāzt, lai vai kas, tu tikai celies, ej uz priekšu."
Pašai grūti, liekas, ka notikusi traģēdija, bet tad jau redzēs un no malas vispār izskatos nesatricināma, visu tik ļoti pārsteidza mana vakardienas sabrukšana.

#42

cetykire@gmail.com — Fri, 23 Aug 2019 01:16:35 GMT

Visi šonakt dejo ballītēs, visskaistākajās, bet man bija tikai autoskola un tad - atcelt visu, lai 4:00 celtos uz komandējumu, kā dēļ atcelta arī visa nedēļas nogale. Esmu bēdīga.

#41

cetykire@gmail.com — Thu, 22 Aug 2019 19:37:14 GMT

Atklāju, kas ir burvju formula, kas liek man, vējaslotai, gribēt mājās, mājās, mājās. Nodzeniet mani līdz grīdai, uzlieciet modinātāju uz pieciem. Vēl, ielieciet mājās kafijas automātu. Jā, to. Tagad ļoti gribu mājā. vēl 3 minūtes.

#40

cetykire@gmail.com — Fri, 02 Aug 2019 08:08:49 GMT

"Jūs neviens nemanījāt, bet ar kādu mīlestību Z. lūkojās uz savu Skinny Bitch!" Un ne pa jokam, ja izdevās beidzot atrast kādu, kas to lieliski sajauc.
Mani attālie paziņas iesākuši saukt uzvārdā un tas ir tik savādi jauki. Tā spēcīgi, gruntīgi, ar cieņu. Un amizanti. Bez tā nekad.

#39

cetykire@gmail.com — Thu, 01 Aug 2019 10:06:50 GMT

Tas, ka es kaut kā izskatos, rakstu, un jūs zināt, ka man diezgan ļoti patīk savs ķermenis un sekss, nenozīmē, ka sūtīšu kādam erotiska rakstura īsziņas vai lekšu krūmos, vai uztveršu to par vieglu flirtu. Es to uztveršu kā kaut ko, kas man izraisa vemšanas refleksu un novilkšu strīpu.
Tas ir e-vides ekvivalents grābšanai aiz dibena, prove me wrong.

#38

cetykire@gmail.com — Fri, 28 Jun 2019 15:16:55 GMT

Sēžu medicīniskajā komisijā, kur man uzdod visādus jautājumus par manu esību un domāju. Neatceros, kad būtu nopietni slimojusi. Neatceros nekā slikta, viss ir pārsteidzoši labi. Un tad sapratu. Tam ir viens vienīgs iemesls.

2014. gada vasarā satiku savu cilti. Man bija draugi, daudz draugu, bet vēl man bija skaidra vainas sajūta par nenormālību un nolemtība nekad neatgūties no traumām, pie reizes visu noslēpjot zem klusuma. Bet tad notika brīnums. Un es tapu atpestīta, es pārstāju jokoties ar muļķīgām idejām un darīt sevi nelaimīgu. Nesen jūsmīgi klāstīju, ka puisis, kas man iestādīja pīlādzi un gribēja par saimnieci savā foršajā mājā tāltālu, ir apprecējis meiteni, kurai tas viss sagādā milzu prieku nevis garlaicību kā man. Viņiem ir smuka meitiņa. Un D. ar sāpēm balsī teica: "Cik žēl, nē, nestāsti, tā taču varēji būt tu!" Man liekas, viņa nesaprot. Tā nekad nevarēju būt es. Tajā paralēlajā Visumā es būtu izmisusi vai mirusi. Es esmu es un tagad, laimīga un vesela, uz savām kājām. Kaut kas tāds zem tā pīlādža nebūtu iedomājams.

#37

cetykire@gmail.com — Tue, 16 Apr 2019 07:07:19 GMT

Pirmo reizi dzīvē jūtos slikti par savu ekspresivitāti un tempu. Bet es nevaru būt intra-anything, man viss ir uz delnas, visa ir daudz un virmo. Ir sajūta, ka nekad mūžā nesatikšu cilvēku, partneri, kas spēs man turēt līdzi kaut vismaz uz 90% un kam tas nebūs grūti.

#36

cetykire@gmail.com — Tue, 19 Mar 2019 18:23:28 GMT

Pagājušo nedēļu apstājās kuņģis uz divām dienām, mokot mani sāpēs, jo uzdeva nervi un sāpēja sirds. Tagad viss itkā kārtībā, bet es jūtu, ka vairs neēdu, jo vajag, pēc ritma. Es riju, lai sajustu kaut kādu mieru, un tas ir tik jocīgi - negribu fiziski ēst, bet ēdu, lai sajustu mieru. Fak nu. Tik ļoti cerēju vismaz no ēšanas traucējumiem savā glupajā dzīves gājumā izvairīties. Gribas pieraudāt debili lielo, tukšo šķīvi.

#35

cetykire@gmail.com — Tue, 20 Nov 2018 19:04:55 GMT

Rokas pilnas mīļuma. Smags. Gribu noglaudīt muguru draugam. Bet daudz darba un vēl jākopj māja. Tad nu berzīšu grīdas ar tām pašām savām mīļuma smagajām rokām. Varbūt tikšu līdz pusei.

#34

cetykire@gmail.com — Sun, 28 Oct 2018 19:04:16 GMT

Ellē ir rezervēts īpašs loks autoriem, kas izmanto sievietes izvarošanu vīriešu attiecību spēlēs, un tēlo nevienlīdzīgas varas pozīcijas radītas attiecības kā lielu mīlu. Man sametās nelabi. Bet es pabeidzu to lasīt. Un man ir viedoklis. Spīvs, bet ir.

Vispār bija jaukas dienas, filmas, brokastīs mājās gatavoti kebabi, cepti vafeļpannā. Vakariņās - paciemoties pie vecākiem miera ostā. Es jūtos labi, cerīgi un elpoju mierīgi. Man ļoti, ļoti patīk, kad man pieglaužas. Sargāju otra cilvēka sapni starp savu atslēgas kaulu un miega artēriju.

#33

cetykire@gmail.com — Mon, 01 Oct 2018 05:19:03 GMT

Gatavojos ziemai: pārcēlos uz gaišo istabu, pārkārtoju gultu, lai gulētu ar seju pret rīta saulīti. nepieciešams katrs stariņš, kas tik būs sasmeļams.

#32

cetykire@gmail.com — Sun, 30 Sep 2018 17:11:35 GMT

Izgāju pastaigāties nomedīt vakariņas, pa ceļam noskaidrojot savas šī brīža attiecības ar iemīlēšanos, mīlestību un džezu.

#31

cetykire@gmail.com — Thu, 06 Sep 2018 19:25:36 GMT

Saņēmos, uzrakstīju garu, skaistu pastāstu par dzīvi, tad tas nodzisa un izgaisa uz mūžiem. Pastāstīšu, jūs satiekot.

#30

cetykire@gmail.com — Fri, 13 Jul 2018 05:07:01 GMT

Šīs divas nedēļas neparedzamos brīžos raudu, mani rauj emocijas, nes spīts un apmāta nepadošanās vēlme. Visu laiku raudu iekšēji. Pat tad, kad tu nemaz neredzi.

Atgriežas trauksme, galvā sīc tāds vecs televizors, zini, kad pamodies naktī un visu piepilda spalgs "sīīīīī" un "sniedziņš", ņirboņa uz ekrāna, kas ir vienīgais gaišais logs pilnīgā tumsas telpā. Esmu iespundēta šajā sajūtā, dezorientēta un bez spēka.

Es nemāku pabeigt šo ierakstu. Atkal kņud acis un būtu jāraud.