Viss... viss kārtībā

es tevi mīlu.


reiz es gribētu teikt šādus vārdus.

gandrīz ik dienas sajūtos kā pēdējais sūds.
pirmkārt, nevaru paciest savu slinkumu.
līdz ar to rodas dažādas problēmas, piemēram, mācīšanās pa naktīm.

pff... šī ir bijusi grūta nedēļa. līdz rītdienas pēcpusdienai vēl jāiztur, tad jau varēšu gulēt.

lai vai kur es atrastos, vienmēr pūstu.
visi dzīvo, es... nezinu... mēģinu vai?

neuzdrošinos sevi saukt par mākslinieci. vēl ne.
un nezinu, ko gribu.
katra dziedāšanas stunda ir jauns iemesls cīnīties.

bet.. tagad, vakarvakar un arī pirms tam... varbūt rīt un parīt,
jūtos... vienkārši nejūtos.

tas viss ir tik neaptaustāms, tik netverams.
neizraudātas asaras, nenosmaidīds smaids,
neizkliegtas ciešanas.


bet sāp gan, maita.

Es te aizdomājos par savu ārsti.
Prātoju, vai viņa vēl tic cilvēkiem?
Viņa neticēja, ka godīgas meitenes var būt negodīgas.
būt bulīmiķes.bet tagad?