Posted by [info]cedilla on 2009.09.09 at 19:32
Varbūt es esmu nodarījusi tik daudz ļaun pasaulei. Molojot, aprunājot citus un noliedzot pati sevi. Ir tikai pirmais gads, bet es esmu tik nojūgusies. Tik briesmīga sajūta. Varbūt viss ir beidzies. Jau tagad. Bet es tā negribu. Ne tā.
Es gribu dzīvot. Un saprast. Redzēt, dzirdēt. Mīlēt.


Un tāds mazs mirklis ar sevi. Pavisam personīgs. ūdens tek pāri galvai, rokām, mugurai. Mati pielīp pie lūpām. Tikai gribu dzīvot. Un tā stāvu klusi, aptverot sevi ar rokām. Dzirdu, kā pēdējās ūdens paliekas aizskalojas kanalizācijā.. Un tad apjēdzu, ka neko nesaprotu. Neko neatceros. Pirkstu gali iespiežas ādā. Un maigi dvēsele sāp. ārā ir pasaule. Skaļa un varena. Pēc mirkļa es ieplūdīšu tajā burzmā. Tēlošu sevi. Un tas būs kaut kas līdzīgs dzīvei.

Reply to this entry:

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.