pēc AB Positivus ilgi domāju, kas man patika, nepatika, kurš no māksliniekiem visvairāk aizkustināja. un visu laiku bija tāda sajūta, ka muzikāli spēcīgāku baudījumu, kas publiku vienoja uz viena viļņa par visiem šā gada stāriem pērn sniedza James. un tad, daloties iespaidos ar kolēģi, kas bija uz Metallica, sapratu, kas par lietu. proti, uz Latviju pēdējā laikā sākuši braukt dažāda kalibra mūziķi, tostarp arī visnotaļ augstas raudzes. bet liela daļa šamējo kadru pieļauj vienu lielu kļūdu - viņi brauc atspēlēt savu jaunāko albumu, taču tas panākumus nedos. cilvēki nāk uz koncertiem, lai dzirdētu vecās, labās dziesmas, kurām jaunie gabali reti spēj turēt līdz, kur nu vēl, ja koncertā 85% publikas tos dzird pirmo reizi. ārzemnieki nav Prāta Vētra, kas ar katra jaunā albuma tūri var pulcēt tūkstošus. turklāt mūsu valstī pirātisma līmenis un disku cenas ir tik augstas, ka jauno albumu popularizēšana diezi vai dod ārzemju grupām kādu labumu. viņiem jāspēlē vecie, lielie hīti, kuriem var piešpricēt spicāko no jaunā albuma singliem, bet tagad nereti notiek otrādi. tiek nospēlēts koncerts, kam beigās kulminācijai tiek pielikts kāds no hītiem. tāpēc arī James manā skatījumā bija labāki par Travis, labāki par Manic Street Preachers, par Fatboju. bet AB Positivus apmeklēsim arī nākamgad. labs pasākums.