man jau patīk mūsu valsts nabadzība un tās skandināšana krustu šķērsu un piesaukšana pie visām nelaimēm.
bet paskaties uz automašīnām, kas ripo pa mūsu bedrainajiem ceļiem un kuprainajiem kalniem — daudzās ES valstīs tik krutus vāģus toč neredzēsim.
atminies, kas pērn notika ar degvielas cenām, kas pat 70 santīmu atzīmi pārsniedza — bet vai tāpēc pagājušajā gadā būtu īpaši samazinājies degvielas patēriņš? nop.
ieej kādā no lielveikaliem, un tev stabili būs jāstāv rindā. ja tā būs nedēļas nogale, tad būs pat grūti atrast vietu, kur mašīnu noparkot, bet rindas būs nenormālas.
iekāp jebkurā sabtransportā (var jau uzskatīt, ka tas nav rādītājs, bet enīvei) no rīta pēcpusdienā vai vakarpusē, un dabūsi stūķēties kā siļķe mucā.
aizdosies paripināt bumbas un secini, ka brīvu celiņu nav — šāds prieks jāpiesaka laikus.
sadomā pavakariņot kādā krogā — arīdzan drošāk ir rezervēt galdiņu.
vēlies pabaudīt ko no mākslas, tādēļ nolem uz Jauno Rīgas teātri aizoļot, bet atklājas, ka uz izrādi, uz kuru vēlies doties, pēc biļetēm jāstāv rindā mēnešiem.
arī Coca-Cola Plaza vai kā viņu tur, skatos, nav bankrotējusi, kaut tās celšanas laikā skanēja runas: kurš tad tās entās zāles piepildīs, kur ta atradīsies tik daudz kīno mīļu. re, ka ir atradušies.
tātad tomēr ir cilvēkiem tās kapeikas, lai kaut kur vizinātos, kaut ko ēstu un pasāktu arī ko sirdij un dvēselei.