KARUSELIS

12:04am: Man ir kafija un pāris cepumi
Šodiena bija jauka, pirmkārt jau tāpēc, ka tā beidzot ir galā un nokārtots viss, kas bija sakrājies uz sirds.
Piedevām, jā, piedevām, es secināju, ka esmu kļuvusi pārāk jauka, un ar to es domāju - tas ir slikti.
Būs jāpiestrādā pie šīs attieksmes problēmas.

Lai dzīvo cepumi un tumšā puse, kur to ir daudz.

1:18pm: Kursā jūtos savādi, precīzāk grupā, kursā ir cilvēki ar kuriem parunāt, bet grupā - hmm, ja neskaita Paš', tad es jau sen nemāku kontaktēties ar pārējiem (t.i. sievietēm). Lai kurā mirklī man arī nepazuda spēja komunicēt ar kopīgo balagānu - izskatās, ka patiesi ir uznācis kārtējais mirklis, kad man būs atvaļinājums no veceņu sarunām (šmotkas, džeki un PMS. srsly, kuram tas vispār interesē!?). Tas ir pozitīvi, tagad man nenāksies izlikties, ka mani "rausta" tas par ko runā pārējie (ja vien raustīšanās nav agonijā smadzeņu patvaļīgā un kolektīvā atmiršanā, vai smieklos). Solis tuvāk tam, lai es veltītu sevi nevis bezjēdzīgam mēģinājumam runāt ar kādu, bet gan rakstīt, rakstīt un rakstīt. Es jau esmu dusmīga uz sevi, ka nespēju 2 gadus izlabot darbu, un jāsaka, ka dienas gaismu tas neieraudzīs drīz, jo vairāk lasu- jo vairāk kļūdu "atrodu", drīzāk gan - radu liekas. Viļņveidīgi rodas ellīgi ķecerīga ideja- nahrenizēt to visu, aizmirst un izlikties, ka tā laika posma nekad nav bijis, nu, otra iespēja ir LSD. Kas ir labāks- pagaidām nezinu.


Man netīk rudens, man pārāk dabiski sanāk šajā laikā justies tā "nekā".
http://30.media.tumblr.com/tumblr_lro9ilyhJ81r0an5uo1_500.gif