11. Oktobris 2019

• Es atrodos kur pazaudējos
• 11.10.19 10:38
• Klīnisks gadījums. Es esmu Dieva bezcerīgais tests.
  Es jums zvēru, ja kādam nepelnīti veicies dzīvē, tā esmu es.
  Long story short, esmu ļoti kroplīga personība, ar pašvērtējumu zemāku, nekā vēmekļi notekcaurulē. Es pievelku maniakus, ielaidiet mani bārā vai vilcienā, pie manis kā pie magnēta līp dīvaiņi un es droši vien jau sen būtu uzšķērsta kādā pagrabā, ja es vēl arī nebūtu totāli bailīga. Lai maz neliktos, es esmu līdzatkarības bitīte un visādus lūzerus mēdzu izjust kā misiju. Emociju kokteilis, kas mani dzen pa dzīvi ir kaut kāds nāvīgs kauns ar flashbackiem no manas kāpnēs atlūzušās mātes apavu zolēm un kaimiņienes nicinošā un 50/50 līdzjūtīgā skatiena, kaut kāda misionāra apziņa, kur es apaļu, starojošu, melīgu mērgļa seju paceļu pret gaismu un ceru, ka šī taka mani izvedīs saulītē, pirms somebody else drinks my milkshake. Vārdu sakot, es esmu mēsls. Bet es cenšos. Redzi, tepat vien vēl esmu.
  Brīdī, kad es izrādīju savā dzīvē lielāko spēku, gribu, drosmi un paškontroli pilnīgā ellē, ar mani izspēlēja mīlošāko eņģeļa joku - manā pasaulē, kur kūpēja nodedzināta kūla un mirušu sapņu pūstoši karkasi, parādījās pilnīgi nepelnīts cilvēks, kas bija viss, kas es nebiju. Saprātīgs, nosvērts, ar mugurkaulu, kas var deviņus nest, ar tādu mīlestību, ko var just, fiziski, pat, kad tu netici nekam. Un es nerunāju par daiktu, nolādēts!
  Ja tā būtu filma, šī būtu episkākā tikšanās visā triloģijā.
  Es savā dark side, kas pamostas kaut kur labirintos, drāžot kādu, kas, paša vārdiem, tehniski varētu būt mans tēvs (jā, Lieliskais) vēl vienu pēdējo reizi, es pat nezinu vairs, kurā valstī, tad pelēkā rītā ar cepumu lidostā, jo jau citā rītā citā valstī es aizveru acis jocīgā vietā ar šļirču, asiņu, tintes un tablešu mākslas darbiem pieslietiem koridorā, metāla gultā atstāju kādu, kas tehniski varētu būt mans dēls, pustumša vannasistaba, kuras lielākā dimensija ir vertikālā, es atrodos, kur pazaudējos. Es visu savu spēku pielietoju pati pret sevi, baismīgā, smagā, pašpietiekamā līdzsvarā, paraugdarbinieks un pašnāvnieks manī sadzīvoja ņudzošā, smilkstošā divu vilku kaujā, kas kā apaļš harmonisks spalvu kukulītis ar līdz jēlumiem nodīrātiem muguras skriemeļiem vēlās cauri dzīvei uz hujzinkurieni.
  Šo kukulīti savās maigajās, dievišķajās, es zvēru, eņģeļa rokās nepelnīti un negaidīti pacēla un maigi ietina baltā mutautā kaut kas tāds, ko es nekad nebiju redzējusi un sajutusi savā tuvumā. To nevar izstāstīt, tam nevar noticēt, tur ir saprāta spilvens visām manām plosošajām šaubām, tur ir biezs mežs, kas maigi aptur visus manas baiļu jūras vējus, tur ir burvju brilles, kas visu redz, kur mani ir blurs, kad man zūd prāts, tur dun mierīga un stipra sirds un es viņu dzirdu, katru dienu, kā bēbis lielai krūtij es tai piekļaujos un viss ir atkal labi.
  Un es dziju. Un es sadziju.
  Bet režisora parsības augs un tagad viņš gribēs trīskāršo salto. Episkajam stāstam vajag riktīgi sūdīgu trešo daļu.
  Mutauts ir asiņains, vilki kaujas, vilki kaujas, nāss sajūt misiju, ēsmu. Man ap pleciem gulst kāda stipra, stūraina - kādas es tās mīlu - roka, aukstā smagā ādas jakā. Stiprāka par mani. Man aiz muguras kūp Lieliskā tilti. Miglā tīti delfīnu trotuāri. Es esmu pacients, kam tikko noņemtas saites. Man ir kabatā lapiņa ar rehabilitācijas vingrojumiem. Un te, man zem ādas ir viņš, Limitless idiņš, skaists kā dievs, pilnas kabatas vārdu. Mommy issues. Atkarības. Vientulības. Mans mīļākais ēdiens. Jau tinu roku žņaugā, laižu tevi vēnā, jā, nolādēts, tu esi visi mani mēsli, tu esi viss, kas te zem krevelēm, come to mommy, tu esi mans pulss, manā nedzīvajā, nolādētajā elles izdzimteņa ķermenī, kur nav nekā, tikai pelni un funkcionējoši rētaudi.
• 2 rakstair doma