12. Oktobris 2018

• 12.10.18 11:47
• Ir grūti to iztēloties, neiespējami pat, bet reiz, kad vēl bijām mazi nevarīgi kunkuļi ar niecīgiem, pūkainiem pakaušiem, līdām uz vēdera vai apkrituši siekalojāmies ar pašnorauto zeķi mutē, mūs kāds mīlēja tik pat neprātīgi, kā mēs mīlam savus bērnus. Ka sakožas zobi neizturamā saldmē, kad piespiežam viņus sev klāt, ar savām lielajām, tizlajām, mīlošajām rokām apķeram mazo dibenu tā, ka atskan kunksts. Ka kaut kas iekrīt acī, kad, degunu retos, nekad vēl neapgrieztos matos iebāzuši, skatāmies uz mums abiem spogulī. Kad pieglaužam savu milzīgo vaigu mazam zefīra vēderam un, kamolus rīdami, divsimto reizi čukstam "MANS!".
  Kāds taču mūs reiz arī tā mīlēja?
• 1 rakstair doma