27. Maijs 2009

• Blūzs
• 27.5.09 01:37
• tikko atklaaju, ka vajag laut sev paskumt, kad ir vajadziba. Vienkarshi apsesties un 5 min 10 min LAUT sev paskumt. Paskumt par vakardienas bezjedzigo sarunu, paskumt par sodienas bezjedzigo klusumu, paskumt par obidaam un netaisniibaam, paskumt un laut sev pabaidities no tik sen gaiditas tikshanaas pec 2 nedeljam, kas bus noteikti apmeram satricinoshakais, kas ar mani pedeja gada laiaka noticis, paskumt par klusumu, kas pekshni iestaajaas jo es gribeju iet gulet un izsledzu visu aaraa.
  
  Es visu dienu katru dienu turos, turos turos. Es aizliedzu sev skumt par musu stulbajam sarunam, jo es negribu nevienu apgrutinat ar savam skumjam un negribu lai kads redz, ka man tas kaut ko nozime un vel trakak - nesaprot manu skumshanu, es aizliedzu sev skumt par obidaam, jo obida gan jau taa nebij domata, es aizliedzu sev baidities, jo visam tachu janotiek ideali un es esmu mazs drosmigs cinitaajs, un aizliedzu sev skumt par klusumu, jo man itkaa butu jaiet ar steigu guleet, tas it ka butu tachu baigi pareizi. Un ta es aizliedzu aizliedzu aizliedzu, sirds applust un neelpo. Man nav neviena kam to teikt, kas visu zin (c) un tik gruti ir dzivot ar tadu smagu smagu sirdi.
  
  es pasedeju, paskumu, un viss vairs neizskataas tik slikti. varbut, bet tikai varbut, es sonakt mazliet paraudashu. un mazliet skumji, ka neviens visaa pasaulee nezinaas, kaapeec.
• 1 rakstair doma