7. Janvāris 2009

• Taurenis mauka
• 7.1.09 14:29
• es atceros sevi nolaižamies uz zemes, zem zemes, ellē ratā, brīnīšķīgā un sasodīti dargā viesnīcā, ar akcentu, ar televizoru, vienu, agraa riitaa, baalu, kluseejoshu un izbiedetu, uz gultas malas un spogulii, kad pa durviim pati sev par izbrīnu iegrabinaajaas uzkopeeja, vardu sakot, scenaarijaa, kas no arpuses ir nozhelojams, skumjsh, leets un nicinaams, bet iekshaa manii tajaa dienaa sabruka viss, manī bruka jūgendstila kvartāli, manī šķīda porcelāna sunīši un tirkšķēja zīda rītakleitas, zem brūkošu istabu un kambaru svara kraukšķēja osiņas un pērļu maliņas un dārdēja pret lakotām bufetēm rūpīgi ierāmētas eļļas gleznas ar mierīgiem mežiem, smaidīgām jaunavām un baložiem un pujenēm. Asinjaino sviitru, ko atstaaja mana fakin sabradaataa sirds no sveshajaam, baalajaam viesniicas durviim liidz kaadai no miljons lidmashiinaam jau toriit pat aizskaloja slapjaa kustiigaa migla un sabradaaja sausos putekljos miljoni gaajeeju, koferu ritenju, griidu mazgaajamo mashiinu. Ja vertiba bija sirdii, tad taa izpleeneeja sveshaa vietaa, sveshaa gaisaa, atstaajot man sveshu mani. Es it kaa atgriezos un dziivoju, bet varbut tas ir kaa filmaa, kuras beigaas es konstateeshu, ka manis nemaz nav.
  
  Un to nezin neviens, un to kopēja un dzēsa gadījumi pēc tam, tas ir kaut kas tik mans, tik miris, tik mirushaa manii, ka varbut pat - tas nekad nav bijis. Kaa drudzha murgu es to izmazgaaju, izžāvēju, izgludināju, izpurinaaju un salociiju apaļstūrainā baķēnā, izgāju savā neesošajā dārzā, mīkstā melnā zemē izraku apaļstūrainu bedrīti, ieguldīju to tur, apraku un pa virsu iestādīju samtenes. Šad un tad atceros to vietu un drusku paraudu.
  
  
  
  ...viesnīca. Tāda divdomīga, tāda pagaidu vieta, tik pagaidu, ka arī viesnīcas varbūt nemaz nav. Es tik briesmīgi mīlu viesnīcas. Nu kāpēc es vienmēr mīlu līdz asarām kaut ko, kas vispār neeksistē.
• 0 rakstair doma