Tagad iedomājos, ka nemaz nebūtu tik morāli grūti kļūt par kolektīvo kaķi, izvēloties no mīļotājiem vienu svarīgāko, kuram ierodoties pamest it visus pārējos un veltīt neatslābstošu uzmanību. Un pēc tam atkal atgriezties ikdienā ar 5 mīļotājiem, glaudītājiem un bļodiņas piepildītājiem.

Savus secinājumus izdarīt aicina apziņa, ka cilvēki, kurus uzskatīju par tuviem draugiem, ir tikpat vienaldzīgi kā kaķi, nespējīgi pieķerties un pieraduši plūst līdzi laika un apstākļu maiņām. Nekādas noteiktības, konkrētu vēlmju un pieturēšanās pie stabilām vērtībām.

Tā, lūk.
Straume sazarojas, aiznesot mūs dažādos virzienos, un pagriežas uz dienvidiem.
Dzīvojam tālāk.