20:52 - Mans garadarbs:)
Un mācītājs teica zilonītei, ka trešais pasaules karš būšot jau pēc četriem gadiem. Zilonīte, jūtīga būdama, krita izmisumā un teica, ka esot vēl jauna un negrib mirt, ka gribot vēl bērnus un ģimeni.Es tikai raudzījos uz to no malas un smaidīju...priecājos par to, ka ir rudens. Es sēžu ārā uz soliņa, ir mazliet drēgns un auksts, bet es jūtos labi...sēžu starp padri un zilonīti un klausos kā viņi argumentē par Nostradama pareģojumiem. Viņa precēšot kādu japānieti, un, kad visa pasaule sagrūs Japāna vienīgā paliks nesakrta. Sēžam uz soliņa kā vistas uz lakts, bet mums ir vienalga izskatāmies pēc vistām, vai nē...Un tad sākas vārdu spēles:"Valoda ir nesaprašanās avots" tā taču lapsa teica mazajam princim vai ne? Tad es viņam teicu:"Tu es savādāks!" Viņš atkal mani pārprata, gudrs būdams. Savādāks-dīvains. Padre paņēma savu dzīves bagāžu, pagriezās un aizgāja, bet es pakaļ neskrēju, jo zināju, ka vakarā, kad tumsa laidīsies pār Rīgu, man pienāks pasts ar pasta balodīti nests. Es neteicu nekā, tikai pēkšņi man ienāca prātā mazs, mazs vīriņš, kurš staigā pa glāzes malu...vējš uzpūš, un viņš iekrīt glāzē, bet glāze ir tukša.
Tad es attopos, ka visu šo laiku esmu runājusi ar baltu sienu, ne jau parastu, bet baltu. Nu ko jāķeras pie melnās krāsas un jāizkrāso. Krāsoju, bet krāsa neturas klāt. Krāsoju un krāsoju, bet tā tikai notek pa balto sienu atstājot melnus pleķīšus. Tad mēģināju pēdējo reizi un rakstīju:"Es arī varu būt kā krāsa un neturēties tev klāt!" Krāsa notecēja, bet vārdi un domas palika. /~Līva~/
P.S. nu tad beidzot sadūšojos un ieliku savu epifāniju dienasgrāmatā. Nezinu kapēc to neizdarīju jau ātrāk..(laikam pārāk liela daļa manas iekšējās pasaules un izjūtu te ieliktas) bet nu tad nu esmu sadūšojusies un tas ir visu acīm redzams....Gaidu atsauksmes.