Friends of Friends

(..) trīs valstis - Ķīna, Koreja un Vjetnama, - raksturīgi, ka [jaunākajos laikos] piedzīvoja politisko šķelšanos, kas ritēja pēc ļoti līdzīga scenārija. Visas trīs sašķēlās pamatā viena iemesla dēļ - tas bija jautājums par to, kā veikt modernizāciju, kapitālistiski vai sociālistiski. Šī iemesla dēļ tās piedzīvoja ilgus un postošus pilsoņu karus. Atkārtoju, pamatiemesls bija kādā veidā īstenot modernizāciju. (..)

Interesanta reģiona īpatnība ir fundamentālisma neesamība. Ja mēs palūkojamies uz Tuvajiem Austrumiem, uz Vidējiem Austrumiem, tad tur fundamentālisms vēl joprojām ir ļoti ietekmīgs. Tas ir tāds virziens sabiedrības domāšanā, kas uz jautājumu "kā izveidot ideālu sabiedrību?" atbild apmēram šādi: "Vajag atsākt godāt senās paražas un dzīvot pēc senču padoma, kā mūsu vectēvu vectēvi dzīvojuši, rekonstruēt šo pagātnes dzīvesveidu pēc iespējas precīzāk, un dzīvosim visi laimē". Šādas koncepcijas bija sastopamas arī Ķīnā, taču tikai līdz XIX gs., bet pēdējos to adeptus, pēdējos "konfūcistus-tradicionālistus-fundamentālistus" noslaucīja no politiskās skatuves kur 1920. gados. Ap 1945. gadu neviens vairs nedomāja, ka visas problēmas var atrisināt, cītīgi lasot Konfūciju un Mendzi, atgriežoties pie tādas idelizētas konfūciskas senatnes. (..)

Ja palūkojamies uz Ķīnu 1940. gados, tad redzam, ka lielākā daļa tās iedzīvotāju nenojauta par pārējās pasaules pastāvēšanu. Savi 87% iedzīvotāju dzīvoja laukos, lielākā daļa zemnieku dzīvoja tieši tāpat kā dzīvoja viņu senči Tanu impērijas laikos pirms tūkstoš gadiem. (..) Katrai no šīm valstīm sava vēsture, kurā radusies jaunā elite, taču šīs elites vieno ideja, ka modernizācija ir vitāli nepieciešama. (..)

Izvēle bija starp diviem modernizācijas virzieniem, pie tam abi jau sākotnēji bija orientēti uz svešzemju paraugiem. Viens bija, tā nosacīti apzīmējot, komunistiskais projekts, kaut izpildījumā tas izrādījās visai tālu no komunisma padomju vai Austrumeiropas varianta. Otrs, tā nosacīti apzīmējot, Rietumu tirgus liberālās demokrātijas projekts, kam realitātē ar liberālismu un demokrātiju nebija nekādas saistības līdz pat 1980. gadu beigām. (..)

Tādējādi 1940. gadu beigās notika pirmā šķelšanās. Rezultātā mēs šodien, aplūkojot Austrumāzijas modernizācijas vēsturi, varam runāt par diviem modernizācijas viļņiem. Pirmkārt - tās bija pirmā viļņa "attīstības diktatūras", t.i. valstis, kuras izvēlējās šo it kā liberālo un it kā demokrātisko, taču būtībā tirgus kapitālistisko attīstības ceļu (nedrīkst aizmirst, ka tas nebija teorētiskais brīvais tirgus, un šajā modelī bija liela loma korporatīvismam). Tās, protams, bija Taivana un Dienvidkoreja. Šai grupai varētu pieskaitīt arī Dienvidvjetnamu, taču tai nekas nesanāca, tur viss aizgāja pa pieskari. Tajā pat laikā kontinentālā Ķīna, Ziemeļvjetnama un Ziemeļkoreja centās kopēt padomju modeli, mēģinot izveidot sociālistisku sabiedrību pēc Ļeņina un Staļina receptes, kaut arī tur nesanāca gluži tas, ko gaidīja. (..)

80. gadu sākumā valstis, kuras bija izvēlējušās komunistisko ceļu, mainīja savu attīstības vektoru par 180 grādiem. Pirmā, ap 1980. gadu, to veica kontinentālā Ķīna, bet tai sekojot ar mazu novēlošanos - Vjetnama. Stabilitātes un varas leģitimitātes uzturēšanai saglabājot komunistisko retoriku, šīs valstis sāka būvēt tirgus ekonomiku. Pie tam tas tām izdevās pat daudz veiksmīgāk, nekā pirmā viļņa diktatūrām. Pie tam, lai cik tas paradoksāli nebūtu, un nearaugoties uz savu it kā kreiso retoriku, tās daudz mazāk domā par sociālo vienlīdzību un līdztiesību, nekā pirmā viļņa "attīstības diktatūras". T.i. redzam daudz izteiktāku kapitālismu, tikai iesaiņotu sarkanā karogā, kuru jau sen neviens nopietni neuztver. (..)

( fragmenti )

http://french.about.com/b/2012/02/13/french-word-3.htm

• Mot du jour @ Twitter
• Learn French on Facebook
• French blog RSS feed
• French newsletters

Mot du jour: muer originally appeared on About.com French Language on Monday, February 13th, 2012 at 09:00:28.

Permalink | Comment | Email this