Šonakt. 2:20. Sāku savu gājienu pretī savai bojāejai. Vienīgo cilvēku, kas man rūp, vienīgo cilvēku, dēļ kura dzīvoju es sāpināju. Laikam tomēr būs jāmeklē palīdzība.
Tas nav normāli.
P.S. Mans bruņurupucis arī uzvedās, kā nenormāls. Sitās pret stiklu un visu gāž. Šonakt pie manis notiek kautkas mistisks.
Mani pārņēma kārtējā šī vakara dīvainā doma.
Es kļūšu par Parīzes bomzi. Jo tā brīvības sajūta. Nav likumu, nav vārda, nav saistību, kas tevi ierobežo. Nevienam tava eksistence neinteresē. Ja gribi guli pie Eifeļa, ja gribi guli kādā parkā.
Brīvība. Tas taču ir brīnišķīgi.
Ja mana nākotne neizdosies, tāda, kādai tai jābūt, tad es apmetīšos Monmartā un kļūšu par bohēmistu. Dzeršana, guļšņāšana, haoss un nekam nederīga dzīve, vai došos uz kādu neapdzīvotu salu un lēnām baudod vientulību gaidīšu savu galu.
Es jūtos laimīgs.
Atkal kārtējā nakts, kad miegs man vairs nav vajadzīgs. Atkal esmu zem ripām. Atkal es šonakt neesmu persona, es esmu nekas. Tad nu atstāšu jūsu apziņā tukšu pleķīti, ko aizpildīt ar kautko jauku un bezpersonisku, kā visiem cilvēkiem.
Tikko noskatījos filmu Control, kurā stāstīts par Ian Curtis dzīvi, kura aprāvās 23 gadu vecumā. Visa filma man likās kā stāsts par mani vai vismaz par ko radniecīgu man.
Šī ir pirmā autobiogrāfiskā filma, kura manī atstāja jebkādas emocijas un šoreiz tās bija ļoti spēcīgas.
*
Tiem, kas man zvana agros brīvdienu rītos. Uzmanīgi, jo cik man pienākušas ziņas, tad es pilnīgā autā šad tad atbildu un bliežu ārā visus trīsstāvīgos mātes vārdus. Jaukākais ir tas, ka pamostoties es neatminos nekādas sarunas. Cheer Up! Dodos gulēt un gaidu jūsu zvanus =]
Jūra, dīvāns, tumsa, mūzika, zvaigznes un mazliet cerības.
Brīīīvīīībāāāaaa.
Šonakt (šorīt, apm 4) atvēru sen novārtā atstātos, apputējušos Neredzamos briesmoņus.
Kārtējā pirmatnējo ciešanu un sāpju deva.
