Ja mana nākotne neizdosies, tāda, kādai tai jābūt, tad es apmetīšos Monmartā un kļūšu par bohēmistu. Dzeršana, guļšņāšana, haoss un nekam nederīga dzīve, vai došos uz kādu neapdzīvotu salu un lēnām baudod vientulību gaidīšu savu galu.
Es jūtos laimīgs.

Mani pārņēma kārtējā šī vakara dīvainā doma.
Es kļūšu par Parīzes bomzi. Jo tā brīvības sajūta. Nav likumu, nav vārda, nav saistību, kas tevi ierobežo. Nevienam tava eksistence neinteresē. Ja gribi guli pie Eifeļa, ja gribi guli kādā parkā.
Brīvība. Tas taču ir brīnišķīgi.

Šonakt. 2:20. Sāku savu gājienu pretī savai bojāejai. Vienīgo cilvēku, kas man rūp, vienīgo cilvēku, dēļ kura dzīvoju es sāpināju. Laikam tomēr būs jāmeklē palīdzība.
Tas nav normāli.

P.S. Mans bruņurupucis arī uzvedās, kā nenormāls. Sitās pret stiklu un visu gāž. Šonakt pie manis notiek kautkas mistisks.

"What doesn't kill us makes us stronger." -Friedrich Nietzsche