Esmu nobijusies ļoti pārestīgi un slepkavnieciski nemiera izjundīta, pēdējo dienakšu laikā nācies piedzīvot ne vien ļoti avangardiska rakstura darba procedūras, bet arī vērmeļu indes rūgtuma nāvi sevī, attiecības ar maniakālu neirotiķi, kas pārtiek no pašradīta negātīvisma iedarbības uz mani. Mans mīļotais un traģisma pildīta škiršanās mizanscēna, 2.5 gadi gana ilgs laiks, lai izauklētu vismaz trīs nepiepildāmus sapņojumu bērnus - kā ēteris izgarojis miera ielas kapos, viņš spazmātiskām vīrieša rokām iežņaudzījies manas miega artērijas mezgliņā, aptinies pirkstiem ap manu gulbja lēdijas kakliņu, novietojis mani 50 cm virs zemes - afektā dzelkstošām vājprāta acīm un balsi kā elles priekškambara krupjē - norāda man uz kapakmeņiem un solās mani nogalināt, sakot, ka viens no šiem būs mans, visai pārliecīgi izjutu atavdīšanos no laicīgās samaņas, tverot pēdējās ainas melnbaltā akvarelī. Paris sekundes mani šķīra no robežu saplūšanas, paldies šim Dievišķajam, kas līdzcietīgi aicinājis policijas busiņu mani glābt. Es smilkstoša, ķērcīgi agonisku sāpi sevī tvēru pēc atsvabināšanās, ierēdņu klātbūtne manu mīļoto mazliet līdzsvaroja - iespurdzu pa pelēko durtiņu aci traforētajā auto, asarainām acīm un zilumos gleznotu miesu vēroju kā viņam pavēlnieciski liek pacelt roka,s atbalstīties pret kapotu, padoties - iesēdināja manu saldāko kolibri cilvēka - zvēra krātiņā, pēc ņerkstīgi psihotropiem un izmisīgiem lūgumiem mani tomēr nogādāja uz Pārdaugavu pie Vecākiem, lai gan ataucīgi šie likuma vergi nebūt neizrādījās - tādas pietaupāmas replikas un apjautājumi par to vai finanses pieļauj pārvietošanos ar taksometru.
Nebija pirmā reize, kad jutos izrāvusies iz ķēdēm un plēsos pār akmens tiltu kā brāzma viņš man pašai nemanot izrādījās pāris metrus aiz manis, tad apdulinoši sitieni, kuru rezultātā atguvos sasvārstīta ar lielāko ķermentiņa masas koeficientiņu gulstot margu otrā pusē.
Mana dzīve ir griezīga un izsmeļoša kobra pašā vārakajā sirds saknītē.